Bet par to, ka būt pirmajam un pēdējam perfekti nostrādā. Atceros, ka eksāmenos vienmēr gāju pirmajā pieciniekā - principā nevarēju izturēt to stresiņu gaidot aiz durvīm. Bet principā, tad vēl pasniedzējs nav īsti pamodies un nav tik "uzmanīgs" un neviens šo vēl nav izbesijis. Vienmēr bija labs rezultāts.
Un vēl ir tāda psiholoģiska fiška, kas mani besī. Pēdējos gados tas vairs nav aktuāli, bet bija periods, kad pienāc pie kādas paziņas letes un tev saka,- Olguci, un to es tieši tev atvedu... Nu , tev tā draza pie vienas vietas,... bet cilvēks "spešeli vedis", savu naudu iztērējis... Vai drīkst atteikties. Tevi vienkārši noliek tik neveiklā situācījā. Tai pašā laikā tu iekšēji jūti, ka šams to figņu tev vienkārši vēlās iesmērēt un tas kārtējais psiholoģiskais gājiens. Atzīšos reizes trīs nopirku, bet vairs uz to bodi neeju. Pieriebies.
Arī tas ar mani nostrādā, ja pasaka, -ai, pat necenties, tu to nevarēsi. Kā? Es, un nevarēšu! Jūs mani slikti pazīstiet.Un tad Tādi kalni tiek apgāzti... Kaut bieži, tas nemaz nebija to pūļu vērts.
