Viss atkarīgs no nepieciešamības pakāpes. Tajos gados, kad mans darbs bija neiedomājams bez auto, braucu visu cauru gadu, kaut zeme ar debesīm griežas kopā. Šobrīd man ir izvēle, un, ja aiz loga tāda purga un žļurga, kurā jau paredzams, ka autiņi mētāsies pa grāvjiem, un man nekāda neatliekamā vajadzība nespiež, tad pagriežos uz otriem sāniem un nebraucu nekur. Zafigam meklēt piedzīvojumus uz savu pēcpusi. Tāpat lielā salā vai kad sniegs līdz vienai vietai sakritis, negribu mocīties ar pēršanos pa kupenām.
Vasarā vai kā tagad gan nebraucama laika nav. Nē, iespējams, es nebrauktu patiešām lielā vētrā, riskējot, ka kaut kas virsū uzkritīs. Bet tad jau labāk arī kājām apkārt nevazāties. Kolēģim laukos šitā bija, ka vējš izrāva siltumnīcas stiklu, tas aizlidoja pa gaisu, ietriecās auto motora pārsegā un sašķīda sīkos gabalos. Protams, škrobe par to haubi, bet bail domāt, ar ko beigtos, ja pats tajā brīdī ceļā patrāpītos.
