Raudu par Valteru. Tie nemīlētie bērni.. Freimanis, Ūdris, Valters.. Pēdējā intervijā teica, ka piedevis vecākiem. Jā, savā sirdī jāpiedod, un ticu, ka piedeva, gaišs cilvēks bija. Tikai tādi vecāki nekad saviem bērniem piedošanu nelūdz. Jo viņi tak citādi nevarēja, viņiem bija APSTĀKĻI. Varētu padomāt, ka citiem nav apstākļi. Un ne jau par vēzi vai slimību te.. bet par to, ka, tas, kas mīlētiem tiek dāvāts tāpat, kā pats par sevi saprotams, tas nemīlētiem kā Ķīnas ābece un mūža meži jāizbrien.
