Sniegs nobradāts, taciņas iestaigātas... Tātad vieta pamanāma. Kā tas ir - vai nemēdz būt tā, ka slēpni atrod vienkārši kāds ziņkārīgais vai vandālis un iznīcina?
Par sniegu nezinu, es no šāgada. Taciņas redz, ja zina, kurp jāiet. Citādi tām reāli nepievērš uzmanību. Galu galā zālē iestaigāta taciņa ap Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas vietu nav nekas neparasts. Bet to, ka vienā vietā pie sarkanākā akmens tā taciņa ir platāka un vairāk izmīņāta, pamana tas, kas to vietu meklē.
Bet paretam gadās, ka kāds no malas atrod. Zinu, ka sēņotāji vienā grāmatiņā bija ierakstījušies un atlikuši vietā. Vienu slēpni bērns pievācis - nākamie slēpņotāji viņu pat bija satikuši, tikai šis nemācēja pateikt, kur paņēmis. Katram slēpnim ir autors, kurš to slēpni ir licis, viņš arī savam slēpnim pieseko, sakārto, nomaina grāmatiņu, ja pilna utt. Ja slēpni vairāki slēpņotāji neatrod vietā, kur tam jābūt 100%, tad raksta komentāros un raksta autoram, lai pārbauda, vai viss kārtībā. Tā slēpņu lapa tāds maziņš soctīkliņš, kur var sazināties.
Un vai Tu katru koka dobumā vai zem celma atrastu kastīti iznīcināsi? Nodomāsi, ka blakusmāju sīkie taisa noslēpumus un atstāsi, kur bija. Liela daļa ir interesanti noslēpti - no malas nepateiksi, ka tur vispār kaut kas ir - koka kāpnes uz upes sērīti. Bet kāpņu margai galā iefrēzēts caurums ar koka tapu priekšā. Ja zini, kur meklēt, atradīsi. (Tas tāds aptuvens piemērs.)
Gadās, ka pamestu māju kāds nopērk, sāk atjaunot, apvelk žogu. Tad tajā esošais slēpnis tiek slēgts - lapā autors atzīmē, ka vairs nav pieejams, un laikam pēc kāda laika izņem to punktu vispār.
