Ceturtdiena, kā jau ceturtdiena. Pamodos ap desmitiem no tā, ka pienāca īsziņa. Lattelekoms informēja par to, ka man pieejams bezmaksas TV skatīšana un ka parole tai opcijai ir nosūtīta uz e-pastu – kuras adresīti es jau gadus 15 nelietoju. Pacēlu augšā vecās piezīmes – pasta kaste mani spītīgi nepazina. Tajā sakarā zvanīju Lattelekomam, lai paziņotu, ka gribu tikt klāt kaut kam tādam, kas man pienākas bez maksas. Pusstundu mocīju operatori, kamēr biju tai lapā iekšā un sapratu, ka man viņu nafig nevajag.
Paskatījos spogulī un sapratu, ka man tai sievietei jāizmazgā mati. Visjaukākā mazgāšanas etapā, kad putas pāri visai galvai, pie durvīm zvanīja viens no darba devējiem – viņam esot beidzies oktobra mēnesis un radusies nepārvarama vēlme atdot dokumentus, kas to faktu apliecina. Ceru, ka mani slapjie mati šamam iedvesa domu, ka šī sieviete rūpējās par savu ārieni, vai arī strādā vaigu sviedros, kamēr putas matos…
Līdz ar to diena jau bija pusē – sapratu, ka kādam tā sieviete ir jāpabaro. Ievērtēju ledusskapja saturu, sanāktu zivs dārzeņu sautējumā. Kamēr cepās dārzeņi, sāku pluinīt četrus heka liemeņus. Tas padarīja nervozu manu kaķi. Cīņas procesā ar košāku, zvanīja mobilais. Kādam radās vēlme pakonsultēties par interneta veikala atvēršanas īpatnībām. Piespiedu klausuli ar plecu pie auss un turpināju cīnīties ar kaķi par zivs tīrīšanas tiesībām
Košaks nelāgi bļāva vienā ausī, druška otrā, zivs nepadevās… Līdz brīdim, kad klausule izslīdēja un nonākot uz grīdas sadalījās trijās daļās. Mēģināju ko glābt, mobiļņiks klusēja. Mēneša sākums, man kā ēst darbam vajag sakarus! Bet ēst gribējās vairāk. Čerts! Un vēl tā zivs – ja viņa tūlīt netiks cepeškrāsnī, to prihvatizēs košaks un pēc pāris dienām smirdēs visi mājas stūri.
Iebīdīju cepeškrāsnī zivi uz pusstundu un gāju glābt mobilo. Atradu instrukciju un smuki pa punktiem liku atkal tās mobilā sastāvdaļas kopā. Pēc trešās reizes man doleca, ka droši vien jāievada pin kods! Nekad to neesmu lietojusi, bet kaut kādā dīvainā veidā man tie cipari bija atmiņā. Telefons Strādāja!
Kamēr laboju mobilo no virtuves sāka nākt kaut kāda dīvaina smaka! Čerts- Zivs! Bet es droši zināju – TĀ zivs nesmird! Ne dzīva, ne beigta, kur nu cepta… No cepeškrāsns nāca tāds dīvains dūms… Arī paliktni, uz kura parasti varēju uzlikt cepešpannu nekur neredzēju… Jā, jūs pareizi sapratāt – Paliktnis bija korķa, un viņš bija magnitizēts un jau pusstundu cepās kopā ar zivi un dārzeņiem… Nē, nu zivs bija folijā, ēdama un es pat teiktu garšīga… Galu galā mati man bija tīri, tiku pie interneta TV, dabūju dokumentus, tātad būs arī nauda, iemācījos labot mobilos – viss štokos. Baida cits – diena vēl nav beigusies…
