Valoda, valodinja

[baaciens]

Minnīt, vēl augstāku negribu, bet svešā mēlē studēt arī nē. Bet jaucos, kā "peļu sūds pa pelavām", jo īpaši, ja saziņas valoda ir angliskā un jāspēj vienlaikus tulkot uz latvisko un krievisko.
Un tad ir tā, kā reiz vecajā smilškastē rakstīju - ieeju Ziepčika veikalā un zivju nodaļā gribu prasīt zivi, bet redzu, ka pārdevēja nav latviete, jo runā krieviski - automātiski ieslēdzas smadzenēs signāls, ka svešvaloda un bez kontroles jautājums tiek uzdots angliski... Kamēr ieliek pareizajā sazobē.
Nenosodu tos, kam klemmējas dzimtā valoda, jo ikdienā ir cita valoda un bieži arī domāšana.

[Džuljeta]

Neesmu ne mazāko problēmu manījusi pieaugušiem cilvēkiem ar latviešu valodu. Vienīgi anglisko žargonu (jo to ikdienā savā starpā lieto). Bet te LV savukārt lieto krievu žargonu, kuru es bieži nesaprotu. Bet es jau smalkos ļaudīs neapgrozos. "Klīneriem" un trauku mazgātājiem ne prātā nenāk staipīt vārdus un izrunāt tos ar anglisku intonāciju, tā jau smalko ļaužu darīšana. No 90. gadiem šo atceros, ja kāda aizbrauca pastudēt vai drusku pie radiem padzīvot, tad atbrauca, vārdus staipīdama.

[Džuljeta]

To, ko Bāciens saka, man arī ir bijis LV. Man kaut ko jautā krieviski, es atbildu angliski. Vai sāku krieviski, bet aiziet angliski. Nemaz nerunājot par sorry, kas automātiski bieži paspruka vai thanks. Emīlija gan jau padomātu, ka "iztaisās".

[Minne]

Jā, bācien, mēs ar Emī tikai par vienu niansi runājām.

Pret valodu putru galvā palīdz īsāka vai garāka adaptācija. Man tagad lielas problēmas ar krievu valodu, ja uz brīdi ieskrienu krievu veikalā, nu jau vajag ilgāku laiku, lai pārslēgtos un mēli iekustinātu, ar dažām minūtēm vairs nepietiek.

Un, latviski runājot ar vietējiem latviešiem, šad tad gadās kādu vārdu pa vidu jau vāciski iemest, jo tas izrādās vieglāk un atrāk smadzenēs atrodams bijis.  Bet gribas domāt, ka tik traki laiki nepienāks, ka latviešu valodu sākšu traģiski lauzīt, un noteikti ne Latvijā ar latviešiem

[Emīlija]

Palikšu pie sava viedokļa par tiem valodas ...āmm... staipītājiem un ar akcentu runātājiem, jo redzu tos bezmaz katru dienu ikdienā - darba specifika tāda. Ar ikdienā lietotajiem žargonismiem, ko biezā slānī lieto arī nekad ārzemēs nedzīvojušie, šoreiz tēmai saistības nav.

Un man ikdienā ir pieejama arī otra "nometne" - tie, kas dzīvo, strādā/mācās citvalodu vidē, jau gadiem ilgi. Nekādi akcenta vai valodas "defekti" netiek novēroti...

To, ka laikpalaikam kāds vārds krievu/angļu mēlē sarunvalodā - mierīgi saprotu un pieņemu - galugalā kaut vai datori mūs ir pieradinājuši pie jēdzieniem angļu mēlē, un tur nu latviskojumi ir nesaprotamāki, kā arī - ja gludeklis uz kājas uzkrīt, vai ar ceļgalu pret asu stūri - ir skaidrs, kādi vārdi vislabāk sāpes noņem...

[Broms]

..... ja gludeklis uz kājas uzkrīt, vai ar ceļgalu pret asu stūri - ir skaidrs, kādi vārdi vislabāk sāpes noņem...

Tad saka: "mm...diezgan..emm.. nepatīkami"

[Samotrākes Nīke]

Pilnīgi skaidri atceros situāciju tajos tālajos laikos, kad puse Latvijas vēl nedzīvoja Anglijā un Īrijā - vienā tusiņā gadījās parunāties ar jaunkundzi, kas UKijā bija pavadījusi knapi pāris mēnešus, bet latviski runāja ar nu ļoti uzkrītošu angļu akcentu. Nākamajā dienā pa TV rādīja interviju ar ASV dzimušu, augušu un izstudējušu latvieti - ziniet, viņš latviski runāja pilnīgi bez nekāda akcenta      
Tas, ka svešvalodu vārdi galvā putrojas, ir pilnīga tiesa - es pati esmu Vācijā uz jautājumu vāciski atbildējusi oui, oui franciski, jo tās abas valodas zinu vienlīdz slikti.

[Džuljeta]

8 gadu laikā nesastapu nevienu pieaugušu cilvēku, kuram pēkšņi acents būtu parādījies, par tādu ākstīšanos visi apņirgtos. Bet tagad padomāju, kas to zina, varbūt, atbraukuši uz LV, sāk dīvaini žākstīties un kaitina visādas Emīlijas. Angliskās intonācijas un vārdu staipīšanu tikai pa TV esmu redzējusi (ja neskaita 90. gadu sākumu). Tā izpildās smalkā publika. Nezinu, ārzemēs mācījušies vai tikai modes pēc. Bet to sen jau novēroju, sevišķi pie psihologiem (varbūt viņiem tā kāds pasniedzējs runājis ar kāpjošajām intonācijām teikuma beigās?).