Esmu domājusi par šito Depo fenomenu - kā tas tā nākas, ka tur gribas iegriezties, ka tur ir patīkami atrasties? Pat par spīti tam, ka gadās uzrauties uz nekvalitatīvu preci.

(Pat vīriec raujas uz Depo braukt ar jebkādu ieganstu, ka kaut kāds štrunts vajadzīgs. Kā tāda anekdotiska blondīne uz vešas vai kosmētikas veikalu). Un man pašai patīk, sevišķi pierastais Dreiliņu Depo.
Domāju, tur tiek ievēroti mārketinga triki. Viena lieta ir gaisma - silta gaisma un gaišums. Salīdzinājumam - K-Rautā (bijušajā) gaisma bija auksta, blāva un patumšs. Otrkārt, Depo preču stalažas savietotas ļoti tuvu, radot iespaidu, ka visa kā ir ļoti daudz. K-Rautā bija plaši un patukši, ej kā pa pustukšu šķūni, un tavi soļi atbalsojas tukšumā... Kaut kā neomulīgi, kā auksti, un gribas iet ārā. Treškārt, pie ieejas, pie kasēm - ievērojat? - vienmēr ir stalažas ar puķēm podiņos. Ej un mielo acis

Priekšplānā nevis būvmateriāli sakrauti, bet mājsaimniecības preces, puķes, ēdamie un dzeramie. Tāda mājas omulības sajūta rodas.