Mēdz būt tādi pataloģiskie meļi. Ar vienu tādu dīvainu tipu man arī reiz sanāca darīšana. Bija apsolījis paziņai atbraukt no rīta palīgā. Mēs, divas, gaidām. Gaidām, gaidām... Zvanām. Neabild, neatbild, neatbild... Tad - atbild! Esot veikalā, drīz būšot. Gaidām.... Zvanām. Neatbild. Zvanām. jā, jā, drīz būšot... Gaidām.... Tā arī neatbrauca. Satiekamies. Skatās acīs, māj ar galvu un svēti sola, ka RĪT gan NOTEIKTI atbraukšot. Nu labi... Otrā rītā atkal tas pats - gaidām, zvanām, neatbild...
Kas tas, sasodīts, ir? Nu pasaki tu skaidri un gaiši - nevaru, negribu, nebūšu, nedarīšu, tieciet jūs pašas galā, kā gribat! Un nekādu problēmu, nav jau pienākums. Kāpēc šitā jāčakarē?!