Man bija tā iespēja paklausīties manas mammas viedokli. Cilvēks 50(!) gadus nostrādājis augstskolā, fiziķis. Pēdējos 10-15 gadus mācīja augstskolas studentiem to, ko man skolā mācīja 5-6. klasē... Lekcijas vienmēr gatavoja un lasīja kā stāstu. Un varēja parādīt un izskaidrot jebkuru tēmu, laboratorijas darbu, izrēķināt jebkuru uzdevumu kaut nakts vidū. Nekādi nevarēja pierast pie tā, ka augstskolas pasniedzēji var vienkārši nenovadīt lekciju, jo, redziet, datoram kaut kas samežģījies. Nemaz jau nerunājot par to, ka uzdevumus paši rēķināt neprot.
Par skolu tieši tas pats - kā var iedot bērniem uzdevumus mājasdarbam no grāmatām, kuras paši nav pat paskatījušies? Kā var beigt vidusskolu, neizlasot NEVIENU grāmatu. NEVIENU. Es nerunāju tikai par daiļļiteratūru - grāmatu nav kā sugas, ir tikai šis tas jūtūbē. Tieši tā - šis tas.
Studentus un skolniekus nākas satikt diezgan bieži. Jaunieši vairs nespēj tekstuāli noformulēt savu domu. Briesmīgi. Bet šo es jau te esmu teikusi.
