Bija reiz tāda bērnu multene, kas man ļoti patika. Par pūķi. Cilvēki izcietušies - pūķis visu apkaimi terorizē, nodevas vāc, visu vērtigo atņem, sēž savā pilī-cietoksnī uz zelta podiem, kamēr nabaga iedzīvotāji trūkumu cieš... Nolemts - vajag nobeigt to pūķi! Abet nav jau tik vienkārši - šis liels un varens, ar nagiem plēš, uguni spļauj - joki mazi. Cik drosminieki ir mēģinājuši, neviens no pūķa pils dzīvs nav atgriezies... Līdz to piesakās darīt kāds drošsirdīgs un stiprs tēvadēls - viņš atbrīvos ļaužus no šitā tirāna! Un jā - pēc smagas cīņas drosminieks piežmiedzis pūķi ar zobinu pie zemes. Pūķis, juzdams, ka nupat spēlīte beigusies un gals klāt, saka uzvarētājam: "Tu domā, ka esi varonis-atbrīvotājs, kas tagad atpestījis cilvēkus no ļaunuma? Ha! Pūķis ir nemirstīgs! Es biju tāds pats kā tu - es nogalināju iepriekšējo pūķi! Un stājos viņa vietā... Tagad pūķis būsi tu. Līdz kādudien kāds drosmīgs jauneklis nomainīs tevi..."
Jaunais varonis neklausās pūķa dīvainajā valodā, piedur šo pie zemes, i miers. Cīņa galā. Notrauš jauneklis sviedrus no pieres un apskatās apkārt, kā tad izskatās tajā pūķa pilī. A tur
Viss vienā zeltā un sudrabā, lādēs un podos dārglietas kaudzēm... Pacilā jauneklis vienu dārglietu kaudzīti, pacilā otru... Un redz, ka acu priekšā viņa āda pārklājas zvīņām, roku nagi kļūst līki un asi... Un blakus lielajam, beigtajam pūķim sēž viņš - vēl maziņš, bet ātri augošs pūķītis...
Dievgodvārds, es pati berzēju rokas un gaidu, kad čūsku midzeni izrevidēs, visus sliktos zēnus uz nārām satupinās un taisnīgu valdīšanu iedibinās. Nu, ar emocijām tas tā ir, jo škrobe pāri plūst. Par spīti tam, ka ar prātu saprotu, ka pūķis ir nemirstīgs...
