Nu, nez, nez, vai tas amerikāņu klaidonības gēns ir tik pareizs. Tā "pārdodam šo un pērkam nākamo" ir tāda dzīvošana uz koferiem, kas man, piemēram, nepatīk. Laikam senču zemnieku gēni neļauj.
Man māja ir būvēta pēc mana projekta, tā, kā es gribu, lai ir ērti, lai visam un visiem pietiek vietas, tajā pašā laikā skaitot centimetrus un neieviešot neko lieku (kaut gan gribētos vēl normālu darbnīcu). Joprojām nav problēmu ar plānojumu, kas parasti izlien ātri vien, kad kaut kas, kas uz papīra vai pirmajā brīdī izskatās interesanti vai smuki, dzīvē izrādās neērti un kaitinoši, piemēram, šauri gaiteņi bez pielietojuma. Otra garāža būtu noderējusi ļoti, bet vietas nepietika. Būvējām paši, zinām, kur kas nav labi, kur kas ir ļoti labi, kur kas vispār ir. Daudzas lietas ir ekonomiskajā variantā, izmantojot atlikumus, otrreizējos materiālus utt., "tovarnij vid na prodažu" nav un nebūs, tātad cena minimāla (specifiku, kāpēc māja vispār nav pārdodama, neizplatīšu). Dārzu pamazām iekopju no atmatas un izgāztuves. Un tagad tā vienkārši pārdot un pirkt kaut kādu kaķi maisā tā vietā? Un sākt no gala? Nē, paldies. Pat ja bērni aiztīsies tālēs zilajās, man nekas netraucē nesildīt otro stāvu un ekonomiski iztikt ar pirmo. Tehniski varētu otro stāvu pat izīrēt, ir pietiekama autonomija, bet šaubos, vai izturēšu cilvēkus.
