neatkarīgi no tā, cik infekcija ir/nav bīstama un cik tā ir/nav neizbēgama, paveras vēl kāds aspekts.
Klasiskā reliģija Eiropas/U.S. teritorijās, kas nosaka ekonomisko toni pasaulē, šobrīd vairs īsti nedarbojas. Vismaz ne tā kā agrāk - kad tas ļāva aptvert cilvēci un veidot tās domu virzību. Šobrīd reāli tiek zaudēts mehānisms kā vadīt cilvēku domāšanu. Nav nekā tāda, kas iedvestu bijāšanu, respektu visiem cilvēkiem kopumā. Tik daudz brīvdomību, savu tiesību pieprasītāju un individuālu ideju un teoriju bīdītāju kā tagad, nav bijis nekad. Pasaules pārvaldība ir pasprukusi no rokām (jautājums tikai - kam..)
Jau kādu laiku iezīmējas cilvēces pārvaldības instrumenta un veida meklēšanas process. Caur ko vispār var pārvaldīt humanoīdus? Pareizi - tikai un vienīgi caur bailēm. Tā kā neesošie debesu bubuļi vairs bijāšanu neiedveš, tiek meklēts kas vietā. Pēdējā desmitgadē ir testēts baiļu sēšanas instruments - ar masu mediju palīdzību biedējot ar sezonālajām slimībām. Izrādās, tas itin labi strādā, putlūriņi žurnālisti kāri tvēra jauno informāciju par gripas inficēto skaitu un ja vēl bija kādi mirušie - headlineris garantēts. Turlupiņi lasītāji šos rakstagalus vēra vaļā visnaskāk, tie vienmēr bija lasītāko rakstu topu augšgalā. Sistēma strādā lokālos mērogos. Bet kā lai dabū kopā visu pasauli zem kalpaka? Jā, kāds īpaši lipīgs vīruss derētu. Tas pārņemtu pasauli un baiļu psihoze pārņemtu cilvēci, ļaujot veikt dažādas nepieciešamās manipulācijas.
Pēc kādiem lielākiem vai mazākiem centieniem, vai pat tīri nejaušas sakritības dēļ šāds vīruss ir radies. Viss notiek. Viss strādā.
Es pats sev jautāju - bet kam tieši tas viss ir vajadzīgs? Man nerodas tieša atbilde, kaut kā liekas pliekani domāt, ka tā ir tikai farmācijas nauda. Diez vai. Cenšoties abstrahēties, man nāk prātā tas, ka šī pasaule nav radusies pati no sevis - no vienšūņiem par tārpiņiem un tā līdz cilvēkam. Kāds to ir radījis kā enerģiju eksistences formu. Pasaule ir tikusi kalibrēta un regulēta laika gaitā. Un arī šis varētu būt viens no regulācijas veidiem, kura mērķis un nozīme mums, ar sev doto smadzeņu domāšanu, nav aptverama, jo, iespējams, iziet ārpus cilvēka dzīves un saprašanas rāmjiem. Mēs tā kā tikai esam dalībnieki šai spēlē, bet diez vai noteicēji.
drausmas, ko es te samuldēju.. pats uzrakstījās, es nerakstīju....
