pat nezinu. Liekas, ka iespējami divi varianti. Pirmais, ka pastāv lietas un notikumi, kuras cilvēks ar savām maņām un dabas dotām iespējām vienkārši fiziski nespēj uztvert, bet nojauš, ka kas tādas varētu būt. Līdz ar to visi tie fizikas un ķīmijas... un t.t. likumi attiecās tikai uz to līmeni, ko mēs reāli varam uztvert, tā sakot, ļoti virspusēji. Pastāv tādas lietas, kuras mēs nevaram izskaidrot un vienkārši pieņemam, ka tādas ir. Tātad, pastāv pasaule, par kuru mums nav nekādas poņas un iespējams mēs ar savu biosfēru tajā esam kā tāda plāna putu kārtiņa. Otrais, pastāv pasaules ārpus māsu laika un telpas, 5,6,...23...un t.t. dimensija. Ar saviem likumiem, kur telpa un laiks nav noteicošais faktors un iespējams vispār nepastāv. Laiku ir izdomājis cilvēks, vai ne? ;o)) Principā, pastāv tikai tagadne- brīdis kurā sevi apzināmies. Kas mūs ierobežo? Tikai tas ķermenis, kas dabas piešķirts ar viņa necilam iespējam un kaut kādu saprāta iedīgli. Esat runājis pats ar sevi? No kurienes rodat negaidītas idejas, debešķīgas mūzikas skaņas, kas rodas vispār nez no kurienes? Cilvēka ķermenis (organisma šūnas) 100% mainās katrus septiņus gadus. Nemainās tikai Tas, kas viņu vada. No kurienes Tas nācis? Taču iespējams, ka no citas dimensijas (paralēās pasaules). Vienkārši šai dimensijā vienīgā iespēja izdzīvot ir kāds dzīvais organisms un cilvēka ķermenis tam dod vairākas iespējas. Un vēl saka, ka dvēseles ceļo sapņos. Bet kurš ir gatavs pierādīt, ka mūsu reāla pasaule nav kādas dvēseles sapnis vai kāda paralēlās pasaules bērna rotaļa.
