Man nav oriģinālo Aivara dzejas grāmatu, bet ir grāmata par Ņurbuli. ( Iedvesmoja "Dieviņš pilla" Gunas Zariņas izpildījumā)
Valda Čakare
Grūti iedomāties otru aktrisi, kura maza, balti ģērbta, nebalsī ķērcoša vīriņa veidolā – formā, kas ir tik tāla viņas pašas fiziskajai izpausmei, ka šķiet atrodamies citā galaktikā, – ļautu skatītājam ieraudzīt nevis par vīrieti pārģērbtas sievietes māžošanos, bet, piedodiet izteiciena melodramatismu, savdabīgi skaistas dzejas dvēseli. Guna Zariņa to spēj. Jokainais vīriņš, par kura prototipu kalpojis dzejnieks Aivars Neibarts, viltīgi ķiķina baltajā bārdā, gluži kā vairīdamies atbildēt, vai viņa aprautās frāzes, zilbes vai visbiežāk skaņas, kuras pieskaras simtiem ideju, nesaucot tās vārdā, ir pekstiņi vai nopietnība. Aktrise balansē kā uz naža asmens. Novirzīsies kaut vai par milimetru, paliks vien spoža virtuozitāte travestijas lomā. Bet kam gan vajadzīga plika tehnika. . .
Vīriņa darba lauks ir dvēseles zaudētās valodas meklēšana, dabiskais stāvoklis – iegrimšana sevī. Iekšējā emigrācija, tā teikt. Viņa valodai ir savi vārdi, savi ritmi, savi līdzskaņi un patskaņi. Brīžam no tiem izkūņojas savādi dzejas tēli, kuros reliģiskas asociācijas un dabas poēzija saduras vai savijas ar ikdienas piedauzīgo prozu.
https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/izrades-_dievins-pilla_-recenzijas.-mazosanas-vieta--dzejas-dvesele-14193398 Un jāatzīst Aivars bija populārs. Un viņam ir sekotāji, kā Gobziņš, kurš ar beidzis LU literātus.
