aizvainojums

[baaciens]

Kāpēc skauž? Kāpēc vispār skauž? 

Lūk, to es arī gribu saprast, kāpēc cilvēkiem biežākā "atmazka" - viņam/ viņai taču skauž!
Manuprāt, nepamatoti bieži. Es piemēram nezinu, kāpēc lai es kādu par kaut ko apskaustu.

[nakata kngs]

Dip, lai tiktu vaļā no uzmācīgām domām, tās jābloķē ar citiem kreņķiem....ka tai teicienā - nāks jauni sūdi, tad šitie aizmirsīsies....lūk, Barcelona vakar zaudēja Getafe un Messi neiesita golu....pamēģini pakrenķēties par Messi, vai ka Keišs nedabūja Spēlmaņu nakti

[tuk]

Man jau allaž šķiet, ka katrai rungai divi gali un viena pagale nedeg, īpaši, ja agrāk bijušas labas attiecības. Tā nemēdz būt, ka viens ne no šā ne no kā metas labu paziņu aizvainot. Kkas šajā stāstā ne tā.

[baaciens]

Man jau allaž šķiet, ka katrai rungai divi gali un viena pagale nedeg, īpaši, ja agrāk bijušas labas attiecības. Tā nemēdz būt, ka viens ne no šā ne no kā metas labu paziņu aizvainot. Kkas šajā stāstā ne tā.

Tieši tā, mēs zinām tikai vienas puses viedokli un arī - ļoti vispārināti. 

[dip]

Protams, ka rungai divi gali. Tas varbūt kā ģimenē - apprecas, jo kaisle, mīla, vēl šis tas. Tad pāriet. Mainās. Un šķiras. Vai nešķiras.

Bet Olgucis pateica to, ko es sev visu laiku borēju.

Un stāsts nav par to cilvēku. Stāsts ir par MANI. Par to, ka es laiku pa laikam atkrītu atpakaļ. Par to, ka ES nemāku ar sevi sadarboties.

Zinot sevi, paies laiks un viss nokārtosies. Bet tikmēr es sevi gruzīšu, gruzīšu.

Salīdzinot ar citām problēmam, tā vispār ir figņa. Bet traucē.

[tuk]

Izrunājies ar to cilvēku, jums taču diendienā kopā jāstrādā. Iespējams, no viņa skatupunkta pavisam citādi tas viss izskatās.

[Luīze]

Dip, kas mūs nenogalina, padara stiprākus
Kādreiz man bija priekšnieks, kurš trakoja par jebko, pat par nevietā ieliktu semikolu. Ciest dabūja gandrīz visi padotie, jo neviens nebija perfekts. Daži sāka lūkot pēc citas darbavietas, par to dabūja naidīgus komentārus - nodevējs, tizlenis... Augstākā priekšniecība bezspēcībā plātīja rokas. Man patika darbs, bet nepatika priekšnieka uzvedība. Nu nebija jau tā, ka viņš nonstopā kliedza, bet ik pa laikam uznāca tādi mellie. Bija reizes, kad nobira asaras, bet tā, lai viņš neredz. Tad es padomāju, nu ko gan viņš man var padarīt un ka es vairs negribu pasīvi ļauties mobingam. Ja uz mani kliedza pa telefonu, noliku klausuli. Ja zvanīja atkārtoti, tad pacēlu un uzreiz noliku. Ja kliedza uz mani viņa kabinetā, es piecēlos un izgāju pa durvīm. Bet tas deva rezultātus, uz mani vairs TĀ nekliedza. Un kad mani aicināja strādāt cita nodaļa, viņš bija tas, kas centās mani pierunāt palikt. Nepaliku.   Viņš nekad neatvainojās un neatzina savas kļūdas. Vienreiz gan izteicās, ka esot pāršāvis pār strīpu, bet tā manā uztverē nav atvainošanās...
Tagad ik pa laikam satieku, reizēm parunājamies, ir mēģinājis mani aicināt atpakaļ uz savu nodaļu, pasmējos un atteicos. Viņš nesaprata, par ko smējos.

[dip]

Izrunājies ar to cilvēku, jums taču diendienā kopā jāstrādā. Iespējams, no viņa skatupunkta pavisam citādi tas viss izskatās.

Cilvēks ir normāls. Ar saviem tarakāniem un savām pērlēm. Kā mēs visi. Nav ne ļaunuma iemiesojums, ne Māte Terēze. Kaut gan es nezinu, kāda bija Māte Terēze patiesībā.

Izrunājos te, kārtējo reizi domas mazliet sakārtojās. Bet darbs ar sevi dipai ir jāveic, jā gan 

Kādreiz sensenos laikos mums bija saruna par atvainošanos. Šis cilvēks uzskatīja, ka atvainoties esot bezjēdzīgi. Kas no tā mainoties?

[nakata kngs]

...ar cilvēku, kurš neatvainojas, var nerunāt vairāk nekad....ja vajag kaut minimālu saziņu, tad jāatvainojas

[dip]

...ar cilvēku, kurš neatvainojas, var nerunāt vairāk nekad....ja vajag kaut minimālu saziņu, tad jāatvainojas

Pazīstu vismaz 3 visnotaļ normālus cilvēkus, kuri neatvainojas nekad. Izņēmums - ja uzkāpj uz kājas.
Un tas arī ir pētījuma vērts simptoms. Kāpēc?
No otras puses - ja cilvēks nekad neatvainojas, tad jau viņš arī nepieņem atvainošanos?

[tuk]

Jākomunicē vienkārši kā ar kolēģi, vien darba līmenī. Nekādu paziņu čupošanos. Man arī reiz vienā darbā bija kolēģis ar kuru mums izteiktas savstarpējas antipātijas no pirmā acu skata, bet veicamo darbu tas īpaši neietekmēja. Abi cītīgi izvairījāmies no saskarsmes punktiem.   


P.s. Tev tiešām vajag lai atvainojas? Esi pārliecināta, ka tavs aizvainojums kā uz burvju mājienu pazudīs? Nu nez'...

[dip]

tuk, tieši tā arī daru. Darbs ir darbs, kas jāpadara.

Man nevajag, lai atvainojas, Bet būtu ļoti priecīga, ja tā notiktu.

[olgucis]

Dip, kas mūs nenogalina, padara stiprākus
Kādreiz man bija priekšnieks, kurš trakoja par jebko, pat par nevietā ieliktu semikolu. Ciest dabūja gandrīz visi padotie, jo neviens nebija perfekts. Daži sāka lūkot pēc citas darbavietas, par to dabūja naidīgus komentārus - nodevējs, tizlenis... Augstākā priekšniecība bezspēcībā plātīja rokas. Man patika darbs, bet nepatika priekšnieka uzvedība.

Ak, Kungs! Man tāda sajūta, ka esam vienā  kabinetā sēdējušas ;o))) ... Manā gadījumā, viss beidzās ar to, kad kārtējā gada novērtēšanā augstāk sēdošā persona man sarunas sākumā jautāja, kā es viņu novērtētu. Atbildēju, ka man no sirds viņas žēl. Jo tas ir drausmīgi, kad katru dienu jānāk uz darbu, kur visi tavi padotie ir tizleņi, neprašas, cilvēciņi kuriem nevar uzticēt pat visvienkāršāko darbu. Es cilvēcīgi viņai ļoti jūtu līdz, bet neko nevaru ieteikt situācijas uzlabošanai, jo esmu mūsu kolektīva sastāvdaļa ar visiem tam raksturīgiem trūkumiem. Vienīgais, ka man viņas žēl, jo es viņas vietā tādu darba atmosfēru ilgi nevarētu izturēt. Vien vārd sakot, tas bija interesanti ...  Bet kādam tas bija jāsaka

[Pifs]

Manuprāt, tā īsti ar aizvainojumu nekad nevar tik galā. "Strādā" ar sevi cik gribi...un tieši šī sevis tirdīšana noved pie vēl lielāka aizvainojuma...

[Emīlija]

Runā, ka otrā cilvēkā redz sevi, un vistrakāk kaitina/krīt uz nerviem tas īpašības, kas piemīt pašam. Un rīcība. Varbūt tas "aizvainojums" ir sevis atpazīšana un neapzināta apzināšana situācijā? Varbūt pati esi tā kādreiz rīkojusies, un nespēj piedot sev? Pajautā sev, kāpēc tevi tas tā aizvaino? Citi to redz tāpat?