Un kā skaidrot to "sēšanu un pļaušanu", ka dažam tā jau ķermeniskajā dzīvē izpildās par pilnīgiem niekiem, bet cits dzīvo svilpodams un dzīvi baudīdams, kaut totāls maita? Labi. Karma. Bet vienalga netaisnīgs algoritms tāpat kā kristietībā.
Es kādreiz uzdevu šo jautājumu, jo tiešām tāda netaisnības sajūta ir.
Man atbildēja tā - iedomājies svārstu. Nu, piemēram, pulksteņa pendeli. Šī tā - no vienas puses uz otru. Ja to tikai bišķi izkustina no vidusstāvokļa, tā ātri un tikpat bišķi uzšūposies otrā pusē un ātri norims. Ja atvilksi riktīgi, tā uzšūposies tālu un augstu. Attiecīgi - ja tavs nodarījums būs sīks, tā "augļus" baudīsi turpat ātri vien, un jautājums būs izsmelts. Bet, ja totālas maitības strādāsi, ilgāks laiks paies, iekams to augstu ievēzētās pendeles atsitienu dabūsi, un tas var notikt vairs pat ne šajā, bet nākamajā dzīvē, it kā netaisnīgi un nepelnīti, no malas skatoties, bet dvēsele zinot, kas par ko...
P.S. Kā šodien atceros - savā zaļā jaunībā es reiz nozagu desas luņķi. Izvilku no kastes, ko pārvedu. Nebiju badā, varēju arī nopirkt, bet nē, nospēru. Otrā dienā mani mocīja vēdergraizes.
Toreiz pie sevis smējos (nu tak ateiste materiāliste!) - Dieva sods piemeklēja!
Labi, ka sīks tas nodarījums bija. Bet secinājumu es tomēr izdarīju - neizmantot savtīgos nolūkos cita cilvēka uzticēšanos vai kļūdu. Pie rokām lipt nekas nedrīkst.
