Par pārvākšanos uz laukiem ticu. Jau tagad zinu trīs ģimenes kas vismaz šo, pasludināto ārkārtas situāciju, pārdzīvo laukos. Tas nav slikts variants. Var gadīties, ka nu reiz lauki sāks atzimt. Par to, ka Covids tik ilgi apdraudēs neticu. Es lieku uz gadiem trim - noplaks. Bet gan jau nāks citi vīrusi, ceru, ka uz to laiku būs izstrādāta valstiska mēroga stratēģijā un mums vairs nebūs jāklausās uz to valsts vīru stostīšanos un taisnošanas. Ceru, ka valdība reiz liks mieru mazam biznesam, - ja jau pati nespēj tautu glābt, lai netraucē tai izdzīvot. Nu kaut kā tā... Nu ja un par to mācīšanos, - visi pieminēs tās mazās lauku skolas, kuras nesaglabāja. šai ziņā man vienmēr prātā kāda dokumentālā filma no Japānas. Tur vilciens apstājās katru dienu apstājas vienā mazā lauku stacijā, vagonā iekāpj viens skolēns un izkāpj pēc pāris pieturām lai tiktu skolā. Pēc skolas vilciens to savāc un atkal pietur mazā stacijā. Un neviens neuzdod jautājumu, cik finansiāli tas ir izdevīgi.