Sāksim ar to, ka atšķiras priekšmeti un, attiecīgi, stundu sagatavošanai veltītais laiks.
Otrkārt, ja reiz skolotājam tiek izvirzīta prasība būt progresīvajam gaismas nesējam, tad kļūšana par tādu prasa ne tikai 8h darba dienu, bet daudz vairāk.
Zinu, ko runāju, jo mana māsa ir laba pedagoģe, zinu, cik daudz viņa velta darbam, tas ir daaaudz daudz vairāk par standarta 40h nedēļā. Pie tam nekādā ūberlielā algā tomēr nepeldas. Un garais vasaras brīvlaiks daudziem pedagogiem ir izpušķots mīts - jūnijs tāpat aiziet strādājot un augusta pēdējā daļā atkal jābūt skolā. Jā, teorētiski atvaļinājums ir garāks kā "parastajam" cilvēkam, bet arī ne izpūstie 3 mēneši. Jūs ko?!
Un kur nu vēl regulārā mācību programmu un sistēmas maiņa un raustīšana, Izglītības ministrijai pat nenodrošinot vajadzīgo bāzi, bet atstājot mācību materiāla meklēšanu un sagatavošanu uz pašu pedagogu un skolu pleciem, atrakstoties ar smuki samuhļītiem daudz vārdiem.
Šogad attālināto mācību periodā pirmo reizi redzēju savu māsu totāli izmisušu un izdegušu, viņu, kurai pedagoģija ir aicinājums. Kādas 8h, jūs ko.....
