Kad es dzirdu Yello, es ģībstu. Viņi ir kļuvuši par klasiku. Unikāls tā laikmeta pasaules redzējuma iemūžinājums skaņā. Kompozīcijām ir dziļi flozofisks pieddūriens, tās ievelk savā pasaulē. Bet ne visus, te jābūt attiecīgā žanra cienītājam, jāpazīst Tas laikmets un jāspēj saklausīt vēstījumu. Jāatzīst, ka tolaik es netiku līdzi viņu domai, taču tagad esmu pārņemts ar Yello mūziku. Ir arī jaunas kompozīcijas, lai gan viņi paši jau veci, bet gars ir tas pats.
Mūziķi pēc savas iekšējās pārliecības. Naudu guvuši citā biznesā, muzicēja tikai tādēļ, ka viņiem bija ko teikt šajā jomā.
Pa reizei ielikšu kādu noskaņu gabalu, šodien mani paķēra šis:
