Paskatījos.
Ja jāņem - 6. saulespuķes. Vieglas, gaišas, smaidīgas.
5., Vintera rudens kā glezna IMHO ir laba, bet skatāma pa lielu gabalu.
Varbūt 10. šķūnītis aiz alejas. Bet paskatoties trešo reizi - nē, pārāk aktīvs. Nervozs.
Tātad no šīm es varētu gribēt tikai saulespuķes. Pārējās neuzrunā neviena, visām ir kaut kas, kas man nepatīk. Kā mākslai tikai garām gājusi persona (t.i., mākslas vēsturē un gleznošanā ieskaiti noliku) nekomentēšu kāpēc nepatīk, - tās ir tikai manas izjūtas nevis kaut kādos kanonos balstīti principi. Galu galā - autoram taču patika, bija kāda izjūta, viņa tobrīdējais skats uz dzīvi un telpu. (Šo faktu attiecībā uz Skulmes uzķēpāto plikni (3.) gan gribas apšaubīt).
Glezna interjerā? Atkarīgs no interjera. Un no gleznas. Var būt izcili, var būt baisi. Kā skaists dekors man patīk - kad izmērs "sēž" vietā, sienas krāsa (vai bezkrāsa) papildina, paplašina gleznu. Kā "skaties, cik dārgu es varēju atļauties" - parasti tomēr kopumā neizskatās ne pēc kā. Tikai pēc izrādīšanai piekārta čeka.
Man bērnībā bija glezna pie sienas. Ļoti patika, skatījos, pētīju krāsas triepienus. Atskatoties atmiņās - sienas krāsa ēdās ar gleznu. Tomēr ļoti jājūt, kur ko var likt. Bet nu - cik tās vietas dzīvoklī bija, tik bija, kādu krāsu varēja uzpūst, tāda bija. Tagad mazliet pietrūkst kaut kā tāda, bet tā īsti nav vietas (pabeigtajā daļā). Ir bērnu istabās pa "bildei", tikai uz vispārējā bardaka fona tam nav jēgas. Glezna strādā interjerā, nevis midzenī.
