Man no gleznām psihotrauma - jaunības mīļāko gleznu, dāvinātu tēvam, viņam izprasīja brāļasieva, piestāvot interjeram, pie tam norāva plāksnīti, kur minēts, kam/kāpēc dāvināta. Periodiski dusmojos un gaidu, kad mainīs interjeru...
Ar vienu gleznu mistika, pad.laiku dzīvoklī nepietika attāluma, lai gleznu novērtētu. Tagad, it kā, ja joprojām būšu atbildīga par ēku provincē, attālums būtu, tad tā izskatās vairāk nekā labi, tik ar ēku jātiek galā...
Pietiek man pagaidām gleznu, neizturami mietpilsonisks vācu gobelēns sienai no 50.gadiem arī man ir.