Pavļiks Motrosovs esot izdomāts varonis, lai padomju armijas karavīros celtu patriotisma jūtas.
Kad vēstutes stundā skolotāja stāstīja par pašaizlidzīgo karavīru, kurš ar krūtīm aizsedzis dzotu, tad klasesbiedrs teica, ka patiesībā viņa pēdējie vārdi esot bijuši "Ah etot ..banij galaljod"
Aleksandrs Matrosovs nav izdomāts varonis, bet tas varoņdarbs ir nedaudz savādāks kā to cēla priekšā oficiālā padomju propaganda...
Mans stāsts.
Būdams skolnieks, vasarā dabūju darbu (krusttēvs iekārtoja) kulinārijas cehā par palīgstrādnieku - jācilā kastes, jāpienes, jāizkrauj utt...vecāki apmierināti - neblandos apkārt ar hipijiem, paēdis un pats varēšu sakrāt naudu magnetafonam !
Mans kolēģis , ar kuru kopā jākrauj, jānes, jāstumj utt., bija frontinieks ar vienu aci (karā zaudēta) un viņam bija stāsts, ka pats karojis tur (var ticēt ,var neticēt)...krievu rotas uzbrukums esot ticis apturēts, jo vācieši ar "kaulu zāģi" šāvuši no dzota...tad sekojusi pavēle, ka jāsūta kāds ar granātām...uzreiz skaidrs, ka tiek sūtīts nāvē...poļitruks ieteicis rotas komandierim sūtīt Aleksandru Matrosovu, esot no bērnu nama, nebūs vecākiem jāraksta vēstule...iedevuši viņam tās granātas un pavēlējuši līst uz dzotu...friči, protams, viņu nošāva, bet kareivja līķis, tā veiksmīgi priekš krieviem, nokrita uz neliela paugura, kā rezultātā izveidojās aizsegs un samazinājās ložmetēja apšaudes leņķis ...un tā slēpjoties aiz kritušā Matrosova, izdevās piekļūt tuvāk dzotam un to saspridzināt...pēc tam jau poļitruks (mocīja vainas apziņa?) esot to izmantojis un sacerējis stāstu par varonīgo gulšanos uz dzotu un varoņa nosaukuma piešķiršanu...un vēl vēlāk izrādījās, ka tā kauja bija bezjēdzīga, jo bija iespēja apiet no flanga to dzotu un ieņemt bez kritušajiem...
p.s.
gribiet ticiet, gribiet neticiet, jo vecākiem vīriem jau patīk stāstīt pasakas jauniem šmurguļiem, kāds tolaik biju!