Nosaukums garš, pārdomas, kā parasti, tādas pašas. Varbūt ne tajā gultnē, kas domāta, bet katram, kā zināms, pēc viņa saprašanas.
Iemetu soctīklā, ka meklēju, kas var aizdot izlasīt sīčiem pāris grāmatas. Viens no pazīstamajiem pieteicās, sarunājām, ka atsūtīs ar pakomātu. Tiktāl tajā pašā tēmā kā komentārus ierakstījām. Saņēmu arī paralēlo komentāru, sak, labāk meklē citus ceļus, pakomāti pārslogoti. Un no šī punkta atvasinājās pārdomas.
Pakomāti pārslogoti, visi kaut ko sūta, lai netiktos klātienē, pasūta internetveikalos, Ziemassvētku sūtījumi utt. Jā, pakomāti līdz lūpai, sūtījumi kavējas. Bet vai man būtu jābūt tam, kurš nesūta, lai citiem vairāk brīvas vietas pakomātā? Braukt 100+ km pēc pāris grāmatām? Un vēl tikpat, lai aizvestu atpakaļ? Lielākā daļa pat neiesprings, lai padomātu, ka kādam citam nepietiks vietas pakomātā, tikai izbesīsies, ka pašiem vietiņas nav. Cik tālu tāds altruisms var iet, lai nekļūtu par mazohismu? Kad mana paka ir mazāk svarīga par svešu paku, un manas neērtības un izdevumi mazāk būtiski par svešiem? Vai visiem citiem tie sūtījumi ir objektīvi svarīgāki par manējo, - lai sīči dabū izlasīt grāmatas, ko grib, (jo skolas bibliotēka ir ciet, veikalā vēl nav, un veco izdevumu var nopirkt par 2x lielāku cenu, nekā veikalā būs jaunais izdevums - nav man tik daudz un principā nemaksāšu)?
Iespējams, tās pārdomas tādas, ka no bērnības mani mācīja citiem atdot visu, sev neko, uzņemties to, ko citi negrib. Izaugu, pieaugu, pārmācīju sevi (vismaz mazliet), un izauga arī nenormāls protests pret to muguras liekšanu un mūžīgo atteikšanos, vienmēr paliekot zaudētājos (Salavecis izvilcis paciņu no maisa - nu, bērniņi, kurš piesakās dzejolīti skaitīt? Neviens neiet. Nu, kurš var noskaitīt? Neviens. Galu galā kādam tak jāiet, nu, aizeju, noskaitu. Salavecis priecīgs, ņem nākamo dāvaniņu no maisa, - nu, kurš nāks skaitīt dzejolīti?... Bet es sēžu malā, turot rokā māla vāzi ar piesietu sveci, un, apspiežot asaras, skatos, kādas citiem rotaļlietas...). Jā, jā, zinu, ka visu vajag atlaist un justies pateicīgai, ka vispār dāvanu dabūju, Āfrikā bērniem pat maizītes nav...
Bet kāpēc jāsalīdzina sevi ar Āfrikas badacietējiem? Rokfelleru mazbērniem toties vāzes ar svecēm nedāvina, kāpēc jāskatās uz tiem, kam iet sliktāk?
Tā arī dzīvoju, piedomājot, lai pārāk netraucēju citiem, mācu bērnus padomāt par sevi, bet neaizmirst, ka viņi nav vieni pasaulē.
Bet varbūt jāmāca ar zobiem un nagiem iet pāri līķiem?
Iespējams, tas bija vienkārši ieteikums un rūpes, lai savas grāmatas dabūju, ņemot vērā pakomātu pārslogotību, bet kaut kā norezonēja...
