Ai, da es jau atrisinājos.
Pamizoju, pamizoju, paskatījos pulkstenī... un otru pusi sapakoju nemizotus.
Bildes nesolu, nav ne interjers, ne daiļi trauki... Par rezultātu pliku info gan iemetīšu. Ja nu kādam noder.
Parasti, slinkumu lāpot, (dzeltenos) es samizoju, pāršķeļu, iesmērēju sviestu, pakaisu sāli, ietinu folijā un salieku cepamtraukā. Cepenē iekšā, kur jau gaļa maisā blakus traukā, un aizmirstu, līdz cepene sāk bļaut. Dzeltenajiem vienalga, kas sanāks, sliktāk nebūs. Pie katla jāstāv, šitie paši cepas.
Zilos, kad dabūju, es paeksperimentēju, kas būs, ja vārīs mizotus - patiešām neglīti un neapetītlīgi pelēki. Sīči šķobījās un rija sausu maizi.
Ar mizu vārītiem krāsa smuka, bet garša kā jau ar mizu vārītiem (ir atšķirības), tos mazais neēda, jo negaršojot, lielais knakstījās. Šogad es laikam sametu cepenē pa savam, tikai neatceros, mizoju vai ne. Ņergas paaugušies, šogad ēd un priecājas.
Mangust, ja cep šķēlēs, viņi nekļūst pelēki? "Zaļi" ceptie kartupeļi mums iet uz urrā, zilos gan neesmu mēģinājusi, tikai atcept kaut kādus vārītos.
Spārka, a vot manējiem labāk nepiedāvāt neko ārpus rāmjiem, īpaši mazajam, tas izcili kaprīzs. Parastu kartupeli ar sāli nosauksi par rāceni garšvielās vai kovboju ēdienu, tak neēdīs ne sitams.
Pat pagaršot nevar piespiest. Viņam viss ir ar kaut kādu laika aizturi.
Lielais jau gadus 4 rij sušus un laizās, mazais principā spļaudījās, tikai šogad beidzot pamēģināja, tagad arī rij. Un tā ar visu, ieskaitot rosolu, krabju nūjiņas un slēpošanu.
