Iekopēju no nakata dotā linka:
'' Dažs psihiatrs pie sindroma izpausmēm pieskaitījis arī personu pārāk emocionālu dabas skaistuma uztveri (piemēram, brīnišķīgu saulrietu). Ietekme, kaut arī īslaicīga, dažreiz tomēr ir tik spēcīga, ka bijusi nepieciešama medicīniska iejaukšanās." Tad veltījums tiem dažiem psihiatriem.
Selekcija ir kaut kas starp dabu un mākslu.
Bijuši gadījumi ar ziediem, kurus ieraudzīju, nopirku un dāvināju sev.
Vienā iesaistīta tā, ko uzskata par ziedu karalieni, skatījos stundām. Nespēju palaist garām mirkļus no rozes ziedēšanas. Nu, pavisam banāli, bet tā bija sevišķa.
Nogrimu īrisu zilajā tonī, ilgi. Tiem vienas dimensijas trūka vai vienas bija par daudz.
Viens no vecvectēviem bija muižas dārznieks, laikam imūns.
Dāvinātais falenopsis (orhideja) podā noģība no lielas tulpju buķetes, kuru noliku blakus. No rīta atradu šo ar diviem novītušiem ziediem, trešo pusvītušu, pats aizdomīgs. Nošķīru tulpes, trešais pusvītušais atdzīvojās, pats arī. Stendāla sindroms?
Reiz redzēju jaunu skaistu briežu tēviņu lēcieniem šķērsojot ziedošu lauku meža vidū. Kāju gali tik slaidi, tik viegli pievilkās pie spēcīgā ķermeņa un pēdējais lēciens – galva ar ragiem lepni augšā, priekškājas pievilktas kopā, pakaļkājas iztaisnotas. Šo pozu viņš fiksēja, jeb laiks apstājās. Briedim nebija svara, viņš lidoja.
Man mainījās sirdsdarbības ātrums, ja cilvēkam ar sirdi un asinsvadiem kaut kas nav kārtībā...Siluetu zīmējumos un ģerboņos ar šo pozu dažreiz ir daļa no tā iespaida.