Kad mani spiež pa zilbēm skaidrot pašsaprotamas lietas, jūtos kā tāda dura, jo nevaru saprast, vai mani smalki troļļo, vai tiešām sarunu biedram to skaidrojumu vajag
(Tautas valodā - tu tiešām esi tik dumjš vai izliecies?) Bet, tā kā es sliecos būt par cilvēkiem labākās domās
, pieņemšu, ka tiešām vajag (vēl n-to reizi) paskaidrot.
Nu tātad. Neviens nevar zināt VISU. Katrs var kļūdīties un kļūdās. Katrs var uztraukumā kaut ko aizmirst vai sajaukt. Katram ir kaut kas, kas nav stiprā puse. Es nesaku ne vārda, kad tas skolnieks nevar nosaukt kādu terminu, kādu uzvārdu, vai uztraukumā kļūdās aprēķinos. Bet, manuprāt, eksistē absolūti elementāras lietas, kuras nezināt būtu pārsteidzoša tumsonība. Ja tas skolnieks nezinās pateikt, kas ir latīņu alfabeta pirmais burts, vai jūs tiešām sacīsiet, ka nekas, vienkārši viņam "valoda nav stiprā puse"? Ja nepratīs sarēķināt 2², sacīsiet, ak, nu nekas, "viņam matemātika nav stiprā puse"? Toties dejo tautas dejas... Ja pasacīs, ka Čaikovskis ir rakstnieks, "viņam mūzika nav stiprā puse"? Un, kad mums vidusskolu sāks beigt analfabēti ( nemaz ar nepārspīlēju, Dānijā tā jau ir realitāte), sacīsiet "nu, viņam lasīšana nav stiprā puse"?
Ciktāl esat gatavi nolaist to izglītības latiņu, visu aizbildinot ar nestiprajām pusēm? Vai tad neeksistē kaut kāds vismazākais zināšanu mazumiņš, ko būtu jāzina, ja neesi mucā audzis?
Es par to. Un, manuprāt, 18 gadīgam tēvainim nezināt Eiropas lielākās siltās jūras ir nevis "nestiprā puse" un "kļūda", bet brēcoša tumsonība.
Vai arī mana latiņa ir tik nenormāli augsta, un pienāktos būt iecietīgai un tolerēt vēl ne tādu stulbumu?
