Nopirku Aleksandra Meņa "Cilvēka dēls"!
Aleksandrs Meņs (1935–1990), Pareizticīgās baznīcas priesteris un moceklis, ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta garīdzniekiem Austrumeiropas reģionā, radījis daudzus spilgtus manuskriptus par kristietības pamatiem un pasaules reliģiskās domas attīstību. "Cilvēka Dēls" ir tēva Aleksandra zināmākais sacerējums, pie kura viņš sāka strādāt jau 14 gadu vecumā un kuru turpmāk savas dzīves laikā vairākkārt papildināja. Grāmatā dzīvi un detalizēti raksturots evaņģēliskais laikmets, dots tēlaini spilgts Kristus dzīves stāsts, kura pamatā ir evaņģēliji, evaņģēliju komentāri, apokrifi, kā arī daudz citu avotu.
No krievu valodas tulkojis Zigurds Skābardis.
Māksliniece Laura Feldberga.
Grāmatas pievilcība slēpjas tās vienkāršajā un cilvēciskajā intonācijā, kādā Meņs runā par Jēzu Kristu, viņa dzīvi un laikmeta kontekstu.
Meņam pateicoties, Evaņģēlijs it kā atdzīvojas, un lasītājam ļauj sajusties gandrīz vai klātesošam tā laika notikumos.Kas vēstījumu padara tik pārliecinošu? Savs redzējums par to ir izdevniecības ''Kala raksti'' vadītājai Aijai Balodei. Viņa stāsta: “Viņš pats nāk no ebreju ģimenes, līdz ar to par kontekstu – jūdu tradīcijām, ko Jēzus ar saviem mācekļiem kopā dara un kāpēc – viņš stāsta kā zinātājs. Otrkārt, viņš ir arī vēsturnieks, līdz ar to viņa vēstījums nav leģenda, bet viņa reālās zināšanas par vēsturiskajiem personāžiem, par laiku un visu pārējo kontekstu. Treškārt, viņš ir pats priesteris, viņš jau 14 gadu vecumā, izrādās, ir pieņēmis šo lēmumu – veltīt savu dzīvi Dievam – un viņš raksta par Jēzu kā tāds cilvēks, kurš mīl, viņš raksta ar mīlestību par kādu, kurš viņam ir ļoti tuvs.”
....lūk , šis viss mani saintriģēja...ebrejs, kurš pieņēmis pareizticību un moceklis ...tātad lasīšu!
