Ja par parādiem... kad vēl dzīvoklī dzīvojām, kaimiņiene aizņēmās pārsimt latus zābakiem, vīram negribot prasīt un kā tā. Nu neko. Zābaki jau kur tas laiks kā novalkāti, mēs ejam prom uz savu māju, domāju, vai maz vēl kad satikšu, apjautāšos par to parādu beidzot, ja jau pati neprotas. Kaimiņiene, a tev vajag? Es, nu vispār... jā. Viņa, labi, tad atdošu. Un noskaita man tos 200 lašus.

Izrādās, viņas loģika, ja neprasa, tātad nevajag un nav jāatdod...