Vakar kaut kur ap pusnakti klejojot internetā uzdūros vietnei, kur lietotāji komunicē ar tautu onlainā. Stresiņš ne pa jokam. Kāds sievišķis ap 37 gadiem, ar diagnozi šizofrēnijā vieglā formā, kārtējo reizi ( tas ar viņu notiek regulāri reizi nedēļā) ieņēmusi uz krūts dienišķo polšu ar aliņu, pilsētā, kuru sauc par Murmansku, stāv uz savas virtuves palodzes 6 stāvā un nelabā balsī bļauj, ka viņa tūlīt visiem pierādīs, ka var nolekt lejā.
Dzīvē parasti tā ir vienkārša būtne, pēc izskata velk kaut kur uz 16-17 gadiem, pēc prāta vēl mazāk, teiksim 12. Nu diagnoze, ko lai tur dara. Onlainā viņai pāri 40000 sekotāju. Galīgi muļķe jau nav, Prot izdīgt no sabiedrības skanošo, jo esot maznodrošināta, nekur nestrādā, un t.t. Labsirdīga krievu tautības sabiedrība labprāt viņai samet skanošo. Pilna māja ar labumiem, sākot no trauku mazgājamas mašīnas līdz zelta auskariem. Parasti, viņa izlūdzās naudu, iet uz veikalu, izvēlās ko grib un kad ir pie kases kārtējais labvēlis viņai ieskaita nepieciešamo summu. Bet ne par to stāsts, ka būtni jau vairākus gadus interneta sabiedrība materiāli uztur.
Vairāk par to, ka katru nedēļu brīvdienās jaukums nopērk divus polšus un lielo pudeli alus un svin savu vientulību. Tam procesu onlainā seko ap 800 cilvēku, kā kuro reizi. Nu patīk tautai vērot, kā citi noiet no ceļa. Parasti, pēc pirmā polša viņa sāk ienīst visu cilvēci, sākot ar saviem radiem ar kuriem viņai nav nekāda kontakta un beidzot ar visiem interneta labvēļiem. Otrais etaps ir bļaušana, ka viņa nomirs un tas visi kaut ko nožēlos. Vairākas reizes mēģināja pakārties, tad pārgriezīs vēnas , bet kaut kā pēdējā brīdī dzērumā nolūza. Šoreiz, kad pieslēdzos, viņa jau stāvēja galīgā pālī uz palodzes un bļāva, ka tūlīt pierādīs visiem, ka var izlekt pa logu. Galvenais, ka cilvēks ir totāli pilns, un šoreiz nav būtiski, cik tas nopietni, jo dzērumā neko daudz nevajag, neveikla kustība un... Brīnums, ka viņa vēl spēj turoties ar vienu roku pie loga otrā telefonā izlasīt dažus komentus.
Un komentāri ir vienīgais ar ko var atturēt. Jo no kaimiņiem nav jēgas, tie jau sen pieraduši pie jaukuma izdarībām. Protams, ka ir 1/3 daļa komentu, kuri uz jatājumu ,-Lekt?, atbild ,-jā... ( ir arī tādi) Pārējie mēģina novirzīt viņas domas, saprotot, ka viņai pamaz tā prātiņa. ,- Varbūt atliksim to lekšanu uz rītdienu, šodien jau vēls?; - Kāpēc, jālec uzreiz no sestā stāva, sākt var ar pirmo; - Uzvelc ko siltāku, ārā ir vēss: un t.t Galvenais, likt viņai nokāpt no palodzes.
Nostrādāja divi komenti. Pirmajā viņai jautāja, -Kāpēc tu gribi lekt lejā pa logu, ja var nobraukt ar liftu? Viņa mēģināja kaut ko skaidrot, bet galīgi saputrojās un neko par lekšanu vairs nepieminēja. Otrs, pēc kura nokāpa no palodzes bija,- Ja tu tagad nomirsi, tad visu tavu īpašumu sadalīs radinieki, bet tu taču viņus nemīli. Jaukums aizvēra logu ielēja vēl vienu "stakanu", izdzēra un sāka stāstīt , kā viņa ienīst savus radus, pēc trijām minūtēm nolūza pie galda... Visi atviegloti nopūtās, gribi vai negribi, bet šad tad dzīve piespiež atcerēties psiholoģiju.
