Jūsu pieredze- autoapmācība

[Leonāra]

Teorija, medicīna nolikta. Braukšana nav sākta. Nav naudas.

Kā tur bij- pusgada laikā bij jānoliek, citādi vēlreiz jāliek teorija ?
Es mācījos braukt julijs-janvaris 2reiz nedēļā

[mellene88]

man nepatīk braukt ar automātu.

kkad 10it +gadus atpakaļ bija milzīgs Chrusler LHS..bāc man likās, ka es viņu nespēju kontrolēt tikai aiz to,ka automāts.Vīrs piedāvā un piedāvā automatu nopirkt, bet es viņam katru reiz skaidroju..ka nēēē... manas smadzenes negribbb nekadas nevajadzīgas pārmaiņas.
Bet jā, to,ka nekad nevar zināt,kad ievajadzēsies tiesības, tas gan tiesa.traki bija ,kad pašos UKijas pirmsākumos  vīru aizved uz reģionālo slimnīcu..(Cornwall viss ir tālu) ,tur viņu sačinī un šams man zvana..brauc pakaļ,mājās netieku. OMG! Tad es vēl nebiju nedz pie UKijas braukšanas peišāvusies ,nedz pie mašīnas, jo vīrs braukāja. Likās,ka nosirmošu kamēr tās 1,5h aizbraukšu.

[mellene88]

aizmirsu  piebilst,ka vīrs brauc ar automātu. Bet es spītīgi ar manuāli  

[Krimsons]

Tiesības noliku 1985. gada decembrī - vēl 17 gados.
Tad 2019. gadā izdomāju kārtot BE.
Nācās stipri pasvīst ar figūrām, bet eksāmenu kaut kā brīnumaini noliku.

[Leonāra]

Figūras ir tik bezjēdzīgi, būtu nolikuši reālas mašīnas, ne stabiņus. Tur iemācies, bet realitātē stabiņu nav  Paralēlā parkošanās bij ok, otrā grūtāka, kur ar aizmuguri jāiebrauc, to reāli arī neizmanto, vismaz manas draudzenes- braucējas.

[reno]

Ir pāris vienkāŕši likumi ar pakaļu iegriežot.Es nekad ar pakaļu paralēlajās nebraucu

[reno]

Likšu vien šeit savus vakardienas izgājienus, kur nekas nenotika.

Sākās ar to, ka aizbraucu no mājām bez somas -nauda, visi dokumenti. Pie Lielupes tilta taustu pie kreisā sāna, nav. Nekas nenotika, griezu atpakaļ.

Iebraucot meitas Lugažu ielas iebrauktuvē, krimināli šaurā, pēkšņi pretī braši parādās DHL busiņš. Nekas nenotika, tur es vinnēju -neceri, muļķi, ka atmuguriski stumšos atpakaļ uz ielu, pilnu ar fūrēm
Braucot mājās, pat nepieļāvu, ka no pagalma dziļumiem var parādīties kāds auto, skatījos uz priekšu, nevis sānu spogulī . Nekas nenotika, abi nobremzējām


Uz šosejas iebraucu alko veikalā, stāvvieta liela, tukša. Eju iekšā, nopērku ko vajag, nāku ārā -mana mašīna klusi un mierīgi aizripojusi atpakaļ pa neredzamo slīpumiņu uz iebrauktuves pusi . Nekas nenotika.

[kvadra]

Labi, ka nekas nenotika.
Visādi gadās, un uzmanības uz ceļa nekad nav par daudz.  Trakākais ar to auto aizripošanu. Vienreiz mūžā, pirms gadiem 20, man arī tā gadījās, kad biju paņēmusi kolēğa auto ar automātisko kārbu un, pie mehānikas pieradusi, atstāju to "ātrumā", kā parasti.. Ne pārkingā ieslēdzu, ne roceni novilku. Auto aizripoja, noštopējot kustību, apbraukt šo nevarēja. Mani, bālu atskrējušo, rindā stāvošie apveltīja ar komplimentiem par matu krāsu  , bet vienalga biju pārlaimīga, ka auto nevienam nav virsū uzripojis... Šobrīd ir divas lietas, ko atsekoju maniakāli - lai auto nepaliek ripojošs un lai, izkāpjot un durvis aizverot, tā atslēgas vienmēr ir pie manis - pēc tās vienas reizes, kad durvis nobloķējās...

[Luīze]

Reno ir labs sargeņģelis. Varbūt pat vairāki. 

[Trix]

A man, a es... a es palaidu puiku pie stūres, lai mācās braukt. Nu jau trešā reize. Pirmās divas kā jau klasika - ij raustījās, ij slāpa. Trešajā bija sagremojis iepriekšējo, - ne slāpa, ne sajūgu raustīja. Stundu braukalēja uz priekšu, atpakaļ, grozījās, stājās, uzsāka, brauca "stāvvietā"... Ja teikšu, ka var laist uz ceļa, tad melošu kā Zariņa go's, bet progress ļoti priecē.

Žēl, ka vecajam braucamajam tūlīt apskate beigsies, tad arī braukšanai beigas, - liekas naudas nav, bet pie labās mašīnas stūres tomēr nelaidīšu. Derēja gan ietrenēt puslīdz stabilāk iemaņas, kamēr ir pieejama mašīna, kuru nav žēl.

Vot, palielījos... (A varbūt nevajadzēja...)

[Broņa]

Drusku baisi bija lasīt Reno stāstu..

[olgucis]

A man! A es... Atceros, ar iepriekšējo vāģi. Piestāju pie Superneto, izķemmēju bodi, eju ārā ar paunām- Čerts. Autiņa nav. Vispār. Pirmais, kas ienāca prātā - beidzot piepildījās tie vairāki sapņu kuros esmu atspērusies meklējusi savi braucamo. Otrais, tie zagļi necik daudz nebūs iedzīvojušies, jo pēc manam domām, vienīgais kas tai kastē bija vērtīgs - jauns akumulators, kuru iespraudu mēnesi atpakaļ. Trešais, beidzot tikšu pie sakarīga autiņa, ar šo man bija mūžīgas problēmas. Un te, ieraugu savu Ķirsi, plača otrā galā. Šis bija smuki noripojis un atduras pret stāvlaukuma nomali. Aiz tās bija padziļa grava, nu labi tas ir sīkums. Vienā vārdā stāvbremzes vietā biju ieslēgusi neitrālo un laukumam izrādās bija kaut kāds nemanāms slīpumiņš. Bet pats galvenais, ka Ķirsim ceļā nebija trāpījies neviens cits autiņš. Tas gan labi.
Otrs gadījums. Aizbraucu uz tehnisko skati, smuki iestājos rindā. Pēc kāda brīža pamanu, ka autiņš pirms manis lēnam atpakaļ gaitā virzās uz manu pusi. Iedomājos - galīgi nojūdzies, man taču nav kur sprukt! Un tiešām, šams ar atpakaļējo bamperi maigi atduras pret manu priekšu. Kašmars. Vecis dusmīgi paskatās uz mani un pabrauc pāŗis metrus uz priekšu. Ēzelis!- nodomāju. Pēc brīža bilde atkārtojās. Šoreiz vecis izkāpj un nāk uz manu pusi. Nolaižu stiklu lejā un esmu gatava teikt šamam visu ko par viņu domāju. Šis sāk pirmais, - Jūs tiešām nevarat ieslēgt stāv bremzi?!... Vāks! Kas būtu domājis, ka arī šim stāvlaukumam slīpums...
  Vispār, kas tā par modi, būvēt šķībus stāvlaukumus!!!

[reno]

Izrādās, ne es vienīgā

[Leonāra]

Man ir tā, ka es vispār nefilmēju ne auto markas, ne krāsas, ne marku. Savu atpazīstu, ilgi ķīķerējot numuru. Draudzeņu auto, ar kuriem braucu vismaz reizi nedēļā - ja viņas nesēž iekšā, neatšķiru un nesazīmēju  Ja man kāds pazīstams auto pīkstina(kas tā par modi), nekad nezinu, kurš tas bija.

[Broņa]

Pilnīgi identiski. Mašīnu atpazīstu pēc tā, kas tur sēž iekšā. Jo krāsas jau daudziem vienādas - balta, melna, sarkana..