Un ja piemin slimnieku aprūpi, tad man, tēvam un mātei ir vislabākā pieredze. Neko labāku nevar velēties. Es pat nezinu kālab, varbūt iemesli visas dzīves laikā, kāpēc tiku stacionārā katru reizi bija visdīvainākie un neordināri, bet visos gadījumos man atmiņā nav nekā slikta, ko pieminēt. Nu ja nepiemin to gadījumu, kad kāda māsiņa stāvot pie manas gultas teica, ka parasti tādi slimnieki vairs nepieceļas. Bet man viņas viedoklis nelikās saistošs un pēc pāris nedēļām es jau biju uz kājām. Vai tas gadījums, kad kādā Rīgas slimnīcā, kur man arī nebūtu jāsūdzas par aprūpi, pie izrakstīšanas reāli sapratu, ka ārsts no manis gaida kādu "pateicības" izpausmi. Tā kā šai ziņā man vispār nebija pieredzes tas pateicības moments izpalika. Atminoties, man joprojām ir drausmīgi neērti. Pat īsti nezinu par ko vairāk, par sevi vai par viņu. Ne jau tāpēc, ka man skanošā nebūtu, bet man vispār nebija ne mazākās nojausmas, ka tāda ir lietu kārtība.
Tai pašā laikā, daudz traka dzirdēts no paziņām un draugiem un nav iemesla tiem neticēt. Par to, kā ārsts nedēļām nepienāk pie onkoloģiska slimnieka, par to, ka pēc slimnīcas jācīnās ar tēva drausmīgiem izgulējumiem, par to, ka nedod padzerties, lai nav bieži ar šīberi jāskraida... kas tikai nav dzirdēts. Bet man nav tādas pieredzes. Ko varu teikt arī par tiem, kas gulējuši manā palātā.
