Vot tad, kad man būs daudz lieka laika, tad arī uzcepšu filozofisku apcerējumu par šo tēmu.
Tieši tāpat kā es stāstu bērniem, kas ir reklāma (filmiņa vai bilde, ar ko cilvēki, kas grib nopelnīt daudz naudas, ne pārāk gudriem cilvēkiem iestāsta, lai viņi nopērk lietas, kuras šiem nav vajadzīgas, un ka katram pašam jādomā, vajag viņam cīsiņus "Tīģerīšī", kas pilni ar sliktām vielām, vai tomēr tos, ko nereklamē, bet kas ir par kapeiku mazāk draņķīgi), tā arī nestostos par pārējām dzīves norisēm, ieskaitot dzimšanu un nāvi, kas ir pilnīgi dabīgas norises, nevis kaut kāds bubulis, no kā bērni jāsargā līdz augstskolai.
Bērnu psiholoģiskās problēmas (neirozes no vecmāmiņas nāves, bailes no tumsas un briesmoņa zem gultas, pārlieka kautrība, dzimumorgānu izrādīšana (arī "nedrīkst, bet pacelšu svārkus" līmenī) utt.) ir vecāku pašu problemātiskās psihes atspoguļojums bērnos. Un tā kā lielākajai sabiedrības daļai smadzenes ir saskalotas vienādi, tad arī šīs bērnu uzvedības izpausmes ir līdzīgas, kas ļauj tās smalki klasificēt un par tām rakstīt zinātniskos darbus kā par bērnu uzvedības fenomenu. Citu kultūru bērniem šādu uzvedības problēmu nav (ir citas).
Aber ar "knēveļiem" es runāju kā ar cilvēkiem kopš dzimšanas, un tas ir rezultējies kā bagātā vārdu krājumā un adekvātā runā, kas pamanāmi izceļas uz tāda paša vecuma bērnu fona, tā spējā atšķirt pasakas (kur vilcieni lido) no realitātes (kur vilcieni sabrauc). Vauvas, ņauvas, ninnes, eņģelīši, personificētais dievs un "pacieties, viņsaulē labāk(i) būs" neiederas manā izpratnē par dzīvi.
IMHO bērni man ir, lai nodotu tālāk kā savus gēnus, tā savu izpratni par lietu norisi, nevis noskatītos, kas izaugs, ja viņus audzinās iela, bērnudārzs un skola. Un ja man būtu finansiālas iespējas bērnus bernudārzā un skolā nelaist, viņi mierīgi dzīvotu mājās un apmeklētu visādas interesantas vietas. Tā sauktā socializācija jeb iemācīšanās pagrūst vajāko, pielīst stiprākajam un būt maksimāli lielam draņķim galīgi nav tas, bez kā nevarētu iztikt. Un, starp citu, ar kristietības pamatpostulātiem kopā neiet nekādi. Tā ka mūsdienu realitāte jau pati par sevi ir pretrunā ar reliģijas dogmām, tāpēc čakarēt bērnu psihi, mēģinot savietot nesavietojamo, ir galīgi garām.
