Rigā uz ielas divi latvieši uzrunāja viens otru krieviski, līdz saklausīja akcentu...
Vot šo gan es nekādi neatceros. Varbūt man cita Rīga bija... Nekad nevienu neuzrunāju krieviski, neviens latvietis mani arī ne. Krievi jā, protams, krieviski. Vienīgais latvietis, kas ar mani ir runājis krieviski, bija militārās mācības skolotājs, kuram ar krievu valodu nemaz tik raiti negāja, un akcents bija graujošs, bet krieviski jārunā. Dzīvoju mājā, kur puse bija krievu ģimenes. Daudzi ar latviešiem runāja latviski, tie, kas nerunāja, patiešām latviešu valodu ne vella nemācēja (un, saprotams, netaisījās mācīties), bet arī tie reizēm elementārās frāzes lietoja un saprata, ko saka latviski.
Vispār jau padomju laiks nav viendabīgs. Staļina laiks un Andropova laiks nav viens un tas pats.
Man tādas interesantas pārdomas par to rozā vai melno pagātni. Padomju laikā tikai katrs desmitais bija kopā ar Ļeņinu baļķi nesis, tagad gandrīz katrs lielās, kāds disidents bijis. Neatceros gan neko tādu - cilvēki kā cilvēki, dzīvoja, mācījās, strādāja. Bija daži (ļoti daži), kas bija ticīgie, pārsvarā vecākas tantiņas, bet bija arī jaunieši, tos varētu par redzamiem disidentiem nosaukt - oktobrēnos/pionieros/komjaunatnē viņus neuzņēma, tā arī dzīvoja, palikdami pie savas ticības. Tagad lielās, kā katrs esot Ziemassvētkus svinējis. Tolaik gan labākajā gadījumā pusei (īstanībā mazāk) man pazīstamo bija nojaušams, ka svin šos svētkus. Svinēja Jauno gadu. Un visiem tāāā riebušies padomju laiki. Ščas! Ne viņi tolaik par to domāja, ne viņiem īpaši riebās kaut kas. Kā bija, tā dzīvoja, bez īpašām pārdomām par to, kā nu viņiem riebj padomija. Padomijā bija politkorekti nopelt pūstošo kapitālismu, tagad - bijušo sociālismu. Bet cilvēki ir tie paši, tikai nopēluma mērķis ir nomainīts - tieši tāpat stabulē pa vējam kā tad tā tagad.
Man ir diezgan rozā atmiņas. Esmu pietiekami sena - pusaugstskolu vēl padomijā mācījos, pieaugusi biju, nav tā, ka tikai agrīnā laimīgā bērnība bija padomju laikā. Ar nostaļģiju atceros pionieru nometnes - mēnesis pie jūras. Arodbiedrības organizēja, ja nemaldos. Nezinu, cik vecāki piemaksāja, bet 100% ne visu mēneša algu kā tagad, ja es gribētu bērnu uz mēnesi nometnē palaist (un arī tad 4x pa nedēļai nevis mēnesis). Jā, priekšnieki saviem bērniem paņēma jūlijā, pārējiem palika augusts. Bet bija.
Augstskola par velti un vēl stipendiju piemaksāja. Es par tiem 50 rubļiem teicamnieka stipendijas mierīgi dzīvoju, par kopmītnēm samaksāju un pārējam puslīdz pietika. Ar šausmām domāju, cik izmaksās, ja mani sīkie netiks budžeta grupās.
Sabiedriskais transports pie katras kolhoznieka mājas (labi, pārspīlēju, bet nezinu vietu, kurā autobuss gāja reizi divās dienās kā tagad). Par zemu cenu. Vilcieni gāja daudz biežāk, tagad liela daļa sliežu ir likvidētas (tikai nevajag par to, ka neviens taču nebrauca - ja vispirms samazina reisu skaitu un padara cilvēkiem neizdevīgu, tad ezim skaidrs, ka cilvēki pāries uz ērtāku transportu un atpakaļ vilcienā tā īsti vairs neiekāps). Tramvajs - 3 kapeikas, trolejbuss - 4, autobuss - 5. Mēnešbiļete bija izdevīga.
Bērnu interešu pulciņi - par velti un plašā izvēlē. Tos bērnudārzus, ko sabūvēja padomju laikos, brīvaja Latvijā daudzus prihvatizēja, un tagad ir rindas līdz skolas vecumam vai privātais bērnudārzs par naudu.
Katrā ciemā vismaz feldšeris, kas var elementāras lietas palīdzēt, un pie kā tā tante ar savu asinsspiedienu varēja aiziet izrunāties. Un nevis centralizētā medicīna, līdz kurai ir jābrauc pat 50+ km. Un vadlīnijas, kas ir svētas un svarīgākas par cilvēku ("ātrie" brauks lēni, jo kāds ir ātrāk braucot nokļuvis avārijā. Tāpēc tagad visi brauks pēc priekšrakstiem kā pusdzīvi, un ir vienalga, vai tas pacients nomirst vai kļūst par invalīdu - galvenais, lai ātrums nav pārsniegts un papīri kārtībā.).
Komunālo pakalpojumu cenas smieklīgas. Ja biji dabūjis dzīvokli, neviens no tā neizmetīs. Ja gribēji lielāku, nācās piepūlēties ar rindās stāvēšanu, maiņām ar piemaksu utt., bet situācija, ka mājai mainīsies īpašnieks un tevi izmetīs uz ielas, nebija iespējama. Tas pats ar darbu - ja vien netaisīji milzu mēslus, darbs bija pieejams un garantēts. Jā, jauno speciālistu sadale uz laukiem blablabla. Bet situācija, ka jaunais speciālists, kas izstudējis par budžeta līdzekļiem, aizliekas strādāt uz ārzemēm un šai valstij neienes par viņu iztērētos līdzekļus, valstiskā līmenī ir absurda.
Pieejama kultūra - teātra biļetes lētas, kolhozu un darbavietu organizētie braucieni uz izrādēm, uz operu, grāmatas kvalitatīvas, labā tulkojumā un bez kļūdām. Propagandu un avīžu pirmās lapas visi izfiltrēja un neņēma vērā. Cilvēkus mēģināja mācīt un ietekmēt uz pozitīvo, cēlo. Tagad "pieprasījums nosaka piedāvājumu" - un plikas pakaļas bez satura ir plašā piedāvājumā un uz katra stūra, mācot nenobriedušai psihei, ka sekss - instinkts un primitīvākā dziņa - ir visa alfa un omega. Ja tolaik augsti tika vērtēta inteliģence (es runāju par 70.-80. gadiem, nevis par pēcrevolūcijas laiku, kad inteliģenci kā buržujus izšāva un izsūtīja), tad tagad ārišķība un tukšvārdība. Tika uzsvērtas cilvēciskas attiecības, palīdzība otram. Kolektīvs sakāpa gazika kravas kastē un aizbrauca ekskursijā. Bez Eiropas normām un noteikumiem, kur papīru un atļauju skaits ir tāds, ka ekskursiju vienkāršāk ir negribēt.
Vai tajā laikā skolās skolotājiem bija tāds lērums bezjēdzīgi aizpildāmu papīru? Manas izaugsmes žurnāls, mans pašnovērtējums, mani mērķi, blablabla. Tas viss ir tikai birokrātiska papīru smērēšana, aiz kuras skolotājs vairs neredz bērnus un priekš viņiem vienkārši nepietiek laika.
Par VDK nezinu. Mēs bijām vienkārši cilvēki, ne blatņiki, ne priekšnieki, mēs nevienu neinteresējām, neviens mūs neapspieda un par mums neinteresējās.
Protams, nebija viss tikai rozā un ar mežģīnēm, kur vienradži dir$ varavīksnes. Bija deficīts, bija rindas. Tiesa - pārtikas veikalos vakarā maize reti bija palikusi, to izpirka un apēda, nevis ar beigušos termiņu kaudzēm gāza miskastē. Toties cilvēki gatavoja vairāk, bez palmu eļļas, pārtikas uzlabotājiem, dabīgajam identiskiem aromatizatoriem un konservantiem. Par DDT varat neoponēt, tagad labību ar raundapu "nogatavina".
Bija attālākas sētas bez elektrības. Toties ja elektrifikācijas plānā bija, tad elektrību ievilka par velti. Tagad tie ir tūkstoši, un viss, par ko tu samaksā, tik un tā ir Sadales tīklu īpašums. Un vēl OIK.
Likumi nemainījās katru pusgadu. Kā iemācies saprast kā nopelnīt savu algu, tā likumu nomaina un sāc no gala domāt kā var savilkt galus pēc jaunajiem nodokļiem.
Tagad tieši tāpat labi dzīvo bagātie, nekaunīgākie un tie, kas māk izkalpoties un tikt labās vietās. Tiem, kam nav kaut kāda resursa, ir vēl neiespējamāk izsisties cilvēkos. Tieši tāpat visur ir blats un šoferu dēli. Veikali pilnāki. Bet cilvēkiem naudas mazāk. Robežas vaļā. Bet cilvēkiem naudas mazāk – skolotāju ģimene ar vairākiem bērniem tālu neaizceļos.
Es saprotu, ka lielākā daļa no šeit rakstošajiem ir tajā līmenī, kad nevis jāmeklē, kur ir lētākā desa vai nocenotā maize, bet var izvēlēties garneles vai austeres. Es par tiem, kas skaita centus, runāju. Un tiem šodiena ir sūdīgāka par padomju laikiem, kad bija stabilitāte atbilstošajā līmenī, nevis jāmēģina noturēties žurku skrējienā.
Tas, par ko man joprojām ir prieks - ka tukšo veikalu laikmetā es esmu iemācījusies darīt visu. Varu šūt, adīt, skrūvēt un naglot. Izdomāšu un izdarīšu jebko, kas būs vajadzīgs.
