Arī pašam bija jāmelo. Skolā, universitātē, darbā.
Šo postulātu par obligāto melošanu es spēju uztvert tikai kā ideoloģiju un propagandu, piedod.
Mani mācīja nemelot un es nemeloju. Ne skolā, ne universitātē.
No dienasgrāmatas izplēsta lapa ar reto viesi divnieku un "es to vāzi neapgāzu" par meliem to normālajā izpratnē IMHO neskaitās.
Ziemassvētkus nesvinējām, tie ir baznīcas svētki, ne ticēju dievam tad, ne ticu tagad, un Ziemassvētkus nesvinu joprojām. Piedomāju pie Saulgriežiem, tas ir būtisks punkts gadā. Mēs svinējām Jaunā gada iestāšanos, svinu joprojām - tas ir jauna gada sākums, acīmredzams pagrieziena punkts. Uz Jāņiem pilsētā bija zaļumballe ar ugunskuru un vainagiem (un kartona kovboju cepurēm
). Brīvi apmeklējama bez melošanas. Manā dzimtā izsūtīto un represēto nav, kā teicu, mēs bijām vienkārši cilvēki, līdz ar to nebija nekādu ģimenes drāmu, par ko jāmelo. Bija radi ārzemēs, ir rakstītas vēstules, sūtīti apsveikumi. Ne reizi nedzirdēju, ka tas būtu kaut kas aizliegts. Ja būtu aizliegts, tad vēstules neatnāktu. Paciņas mums nesūtīja. Par gaišo komunismu necīnījos, ko stundās uzdeva, to iemācījos un atbildēju. Visi (izņemot tos, kurus neuzņēma uzvedības un nesekmības dēļ vai ticīgos) stājās oktobrēnos un pionieros, kāpēc man nestāties? Tā laika oktobrēni un pionieri no šodienas mazskautiem un skautiem neko daudz neatšķiras, vienīgā atšķirība, ka skauti ir reliģiska organizācija (ā, un tas, ka pionieri nostājās taisnā līnijā pēc auguma miera stājā, bet skauti kā pagadās šķībā rindā
). Tas pats par komjauniešiem, neredzēju jēgu kaut kā izlēkt - tādi ir iekārtas noteikumi, tādus es pieņēmu. Partijā stāties netaisījos, tāda karjera mani neinteresēja.
Oktobra svētkus ģimenē nesvinējām, bija brīvdiena - forši!, 18. novembri arī ne, tagad 18. novembrī mazliet iespringstu tikai tāpēc, ka bērniem skolā ir patriotiskā audzināšana. 1. maija gājiens bija foršs tusiņš (izņemot tos retos gadus, kad sniga sniegs). Zinu vienu (!) cilvēku, kas ticēja komunismam un partijai. Vienu. Pārējie politiku pieņēma kā obligātu piedevu dzīvei.
Apgalvot ka armijā iesauktie puiši, dodot zvērestu, meloja? Kādā vilku barā esi, tādā jākauc. Bija, kam izdevās izvairīties, bija, kas "atrada" veselības problēmas. Ja tagad būtu obligātais dienests, nemaz nu visi tā neskrietu pamest visu - skolu, studijas, dzīvi - uz diviem vai trim gadiem. Tāpat izvairītos, kas varētu.
Un atkal - varētu domāt, ka tagad nav jāmelo. Par gatavību izaugsmei darbā, par nepārvaramu vēlmi strādāt radošā kolektīvā, par entuziasmu, gatavību strādāt virsstundas, par augstiem mērķiem un visu pārējo "obligāto" bulšitu, kas jānoskaita, lai tava kandidatūra tiktu izskatīta kā ievērības cienīga. Ja tu pateiksi godīgi, ka tevi interesē vienkārši darbs, lai pabarotu ģimeni, tad vari necerēt, - tavā vietā paņems tādu, kam ir ambīcijas, vai kurš par tādu esamību ticami melo.
___
Vēl man patika tas, ka skola bija 11 gadus (latviešu plūsmā) nevis 12 kā tagad, kad 12. klasē sēž bārdaini pieauguši reizēm pat divdesmitgadīgi tēvaiņi. Īpaši tāpēc, ka 1. klases viela ir bērnudārza atgremojums, kam pietiktu ar pāris mēnešiem, nevis izstiept pa diviem gadiem to, kam agrāk pietika ar gadu.
Nepatika skola sestdienās. Starp citu, arguments, ka sestdienu atcelšana pagarināja skolas laiku par gadu ir bulšits. Es saskaitīju sestdienas un tagadējās projektu nedēļas (kas ir vienkārši izķēzīts laiks) - tas pats vien ir.
