Tas nav labākais priekš Ukrainas. Labākais būtu tas, uz ko esam raduši cerēt - ka krievus atmetīs 91,gada robežās un piedzīs reparācijas. Kurš tad to negribētu. Paliek tikai viens jautājums - kā to panākt? Jo tas lācis netaisās vākties un liek visam virsū. Ukraiņu uzbrukums ir iebuksējis, resursu skaudri nepietiek, fronte stāv uz vietas. Rietumi spēlē savas spēlītes un bruņojumu piegādā dozēti kā zilumzāles - tieši tik daudz, lai "Ukraina nezaudētu un arī Krievija nezaudētu". (Pat pretgaisa aizsardzības iekārtas, kuru viņiem netrūkst, nevar piegādāt, lai katru dienu neietu bojā civiliedzīvotāji!) Un pofig par to, ka Ukraina noasiņo. Par to runā Arestovičs. Ka laiks ir kliedēt ilūzijas. Ka nespēj Ukraina militāri atbrīvot savas teritorijas ar esošajiem resursiem. Ka pieļautas ir daudzas kļūdas, gan militāri, gan politiski. Ka jāmeklē ir risinājums - izvēle starp ļoti sliktu un ļoti ļoti sliktu. Protams, var cerēt, ka kaut kas mainīsies politiski - ka Baidens pirms vēlēšanām gribēs uzsist sev pa pagoņiem un piemetīs vēl Ukrainai bruņojumu. Ka krievu cara politiskie pēcteči (tā dzird, ka šamais jau esot ķedeles atmetis un ledusskapī guļ) mainīs kursu un meklēs kādu miera variantu, ka notiks kāds brīnums... Kaut kas, kas mainīs situāciju. Bet tagad tā ir tāda, kāda ir. Un Arestovičs runā ļoti nepatīkamas lietas, ko netīk dzirdēt. Kā ziņnesis, kas atnesis sliktu vēsti. Kādreiz tādus nogalināja. Šodien tikai vaino prokrievismā, jo, sasodīts, baigi netīk dzirdēt, ko viņš saka. Man arī netīk...
