Atgriezos vakar no Ukrainas.
Biju pa dienvidrietumiem, kur, protams, mierīgāk kā austrumos vai Kijevā. Bet pa laikam arī tur mēdz atlidot.
Čerņivci, pilsēta netālu no Rumānijas robežas, dzīvo salīdzinoši mierīgu dzīvi. Raķetes pārsvarā lido pāri, uz IvanoFrankovsku, Ļvivu.
Ūdens ir, apkure arī, ir tikai elektrības pārrāvumi. Naktī no piektdienas uz sestdienu sabumbota kārtējā apakšstacija, un, ja agrāk elektrības atslēgumi notikās +/- pēc grafika, tad tagad ir neprognozējami. Bet viņi iemācījušies ar to sadzīvot. Pie katra veikala vai kafejnīciņas stāv ģenerators, kurš tiek pieslēgts tiklīdz elektrība nodziest. Ej pa ielu - visi ģeneratori tarkšķ, tātad elektrības nav. Dzīvokļos visādas power bankas, led lampiņas no baterijām, pat eglīšu virtenes apgaismojumam - kā man sacīja, "голь на выдумку хитра".
Cilvēki laipni, atsaucīgi. Man norādīja gan uz izkritušu telefonu, gan dažām grivnu banknotēm. Tā bišku dīvaini, kad ir vesela čupa naudas ar daudz nullēm
Veikalos viss ir dabūjams, ja tik vien ir par ko pirkt. Dzīve te jūtami lētāka kā dārgajā Kijevā.
Domāju, nez kā būs sarunāties, bet nekur nesaskāros ar sliktu attieksmi "deržavnas movas" nezināšanas dēļ. Runājām kaut kādā krievu - ukraiņu valodu mikslī, kā nu sanāca.
Gadījās braukt caur blokposteni - iekāpj autobusā karavīrs ar automātu plecā, pārbauda pases.
Te karavīru uz ielām maz. Vairāk Ļvivā. Tur vispār vairāk kara klātbūtne jūtama. Ļvivas dzelzceļa stacija retro arhitektūras piemineklis, es paguvu nofilmēt milzīgo lustru un izrotātos griestus uzgaidāmajā zālē, kā puisis formas tērpā man tūliņ aizrādīja, ka "stratēģiskā objektā", kāds skaitās stacija, filmēt nedrīkst.
Gadās saskārties ar ziedojumu vācējiem gan armijai, gan humānajām vajadzībām
Un visur, pilnīgi visās, pat visnazākajās, kapsētās, kurām sanām garām braukt, ir apbedījumi ar dzeltenzilajiem karogiem - karavīru kapi. Čerņivcu centrā aiz pieminekļa virkne fotogrāfiju...
Priekš kam es to stāstu, nezinu... Neko jaunu un nedzirdētu jau neesmu pateikusi....