Laikam atšķiršos no pārējiem - man gan vispār patīk, arī pasvinēt, ja sanāk, bet uztveru to nevis kā pienākumu, bet kaut ko tādu, ko es gribu darīt. Un ir žēl, ka dzimšanas diena ir galīgā nelaikā, kad nesanāk dārza svētki vai citādi laukā svināmā diena. Varu minimāli svinēt, varu uzaicināt kādus draugus vai radus, vienreiz vienus, citreiz citus, bez pienākumiem, ka jāaicina tas vai šis. Citu gadu aiziet uz kādu krogu paēst ar draugiem, vai arī aiziet un kādu kocertu vai teātri, ja sakrīt. Un Var arī nedarīt neko, tikai saņemt telefona zvanus no draugiem un radiem, kas ir forši. Par gadiem nedomāju, ko tur daudz, kā ir, tā ir.
