Īstenībā jau nekas neiespējams. Rūpnīcās un apkalpojošā sfērā - automāti un roboti. Vienmēr būs datoriķi, kam patiks programmēt. Lauksaimniecībā arī lielu daļu var robotizēt. Tas dotu cilvēkam daudz brīva laika, kas nav jāpavada atsēžot darbā, un ko var pavadīt, darot kaut ko lietderīgu - kam šūt, kam gleznot, kam mežu kopt, kam bērnus mācīt. Resursu tam visam teorētiski ir pietiekami, lai attīstītu apkalpojošo robotu sfēru (savā ziņā mašīnas - vergi). Domāju, ka problēmu ar enerģijas ieguvi un tās bezvadu pārraidi Tesla savā laikā atrisināja, tikai to novāca no acīm fosilā kurināmā sindikāti.
Tiesa, tas darbosies tikai tad, ja utopiski cilvēks nebūs parazīts (sk. melanīnbagātās personas un invazīvās austrumu sugas), un ja stulbāko, ļaunāko un parazītiskāko cilvēku daļu reducētu. Tas, protams, nonāk pie zelta miljarda projekta. Bet, lai cik nehumāni skanētu, pasaulē nebūtu jāvairojas ļauniem un garīgi trūcīgiem cilvēciņiem. Kāda jēga no viņiem? Pabalstīt savu ego, kā nu es palīdzu cietumniekam rehabilitēties vai kādam grūtdienītim izdzīvot (un vairoties)? Cilvēces genofondam no tā pienesums ir drīzāk ar mīnusa zīmi. Tikai sietam jābūt nevis rasei vai bagātībai, bet intelektam, inteliģencei un labsirdībai. Un uzvedība sociumā jāmāca kopš dzimšanas. Jau pieaugušus "apdi@s zemāko, pielien augstākajam un žurku skrējienā visi līdzekļi ir labi" vairs nepārtaisīt.
Tad jā, es varu teikt, ka no tādiem Trixiem (ar nenojātu smadzeņu potenciālu) šāda sabiedrība mierīgi varētu eksistēt. St., c., mani bērni, līdz 3 un 4 gadiem auguši mājās, visas cilvēku riebeklības (ko mēdz apzīmēt ar "normāla bērnu uzvedība") iemācījās tikai bērnudārzā. Ja būtu iespēja iztikt bez bērnudārza un skolas ar sociālajiem elementiem, izaugtu tādi normāli pozitīvi ideālās pasaules cilvēki. Apvienojot ar spēju nodrošināt savu sadzīvi pašam (kanalizācija, elektrība, ūdensapgāde, dārzs), bet "sertificēto" speciālistu iesaistes vai vajadzības gadījumā apvienojoties, lai paveiktu lielāku darbu, plus lietas no robotizētām ražotnēm - mierīgi realizējams projekts, ņemot vērā, ka mani neinteresē modernas lietas, kas jāmaina pret jaunām tāpēc, lai kurbulētu patērētāju sabiedrību, bet interesē, lai tas, kas ir, ir ērts un darbojas.
Protams, cilvēki ir dažādi, projekta iesākumā būtu jābūt kontroles mehānismiem, kas nepieļautu riebeklības recidīvus (par zagšanu, laupīšanu, izvarošanu utml., ir viennozīmīgs sods - verga darbs raktuvēs, jo izejvielas tomēr ir jāiegūst, ne visu var robotizēt). Un šāda pāreja ir ļoti ierobežota ar vienu lielu problēmu - kā pārstādīt smadzenes uz negrābšanas vilni (sk. leģendu par Mozu, kurš savu tautu vazāja ap trim akmeņiem 40 gadus, līdz nomainījās paaudzes). Jo tas zelta podu sindroms ir iemācīts sociumā.
Tieši tāpēc mani mulsina Zelta miljarda teorijas izpildījums, iznīcinot tieši Eiropu, kur tomēr neapstrīdami ir lielāks intelekta potenciāls, bet ļaujot vaļu primitīvām ciltīm ar viduslaiku likumiem. Arī viņi nav nekādi altruisti, ne tuvu.
Papildinājums.
Cilvēki mēdz ļoti pretoties kaut kam jaunam - mašīnām fabrikās, visādiem skaitītājiem, signalizācijām, dūmu detektoriem, elektromašīnām, siltumsūkņu apkurei ar aizliegtu krāsns apkuri utt.utjpr. Tāpēc, ka katrs šis jaunievedums cilvēkam parastajam palielina izdevumus, tādējādi samazinot komfortu, nevis to palielinot. Ja man kāds ierīkotu mājās siltumsūkni vai elektrisko apkuri, par ko nebūtu jāmaksā zelta kalni, man nekas nebūtu pretī. Bet ja par visu "moderno" man ir jāpiemaksā, turklāt daudz, tad tas rada pretestību, kas ir loģiski un saprotami. Kamēr no nabagiem slauks bagātie, tikmēr komunisms nav un nebūs.
