Pārmaiņas pēc - par krieviju (ar mazo burtu, tā gan).
Klausos un skatos no visiem rakursiem.
No cietušās puses tīri psiholoģiski ir grūti, ja uzbrucējs paliek nesodīts. Lielākā daļa konfliktu tieši tā arī beidzas. Uzbrucējam atdod kādu gabaliņu teritorijas vai ko citu un cietējs paliek apšķibīts, bet laimīgs, ka tās šausmas beigušās. Tā tas notiek 99,99999%, līdz agresors uzraujas uz kāda zobaināka. Ļoti ceru un ir pamats domāt, ka šoreiz būs tieši tas 0,00001%.
Urda doma, kā tā nodrošināt, lai šābrīža agresors tiešām vairs nekad nespētu nevienam uzbrukt.
Vācija pēc kara tika sadalīta 2 daļās, tomēr tā palika kā Valsts - milzums federālo zemju, bet nācijas līmenī identificējama vienība ar vienotu ideju, kultūru, valodu un citiem atribūtiem.
Par krieviju man ir citāda izpratne - liela teritorija, kuru nesavieno pilnīgi nekas. Visādas guberņas ar saviem mazcariem (viens draņķīgāks par citu), atšķirīgas tradīcijas, valodas, sadzīves ieražas, reliģijas, dzīves apstākļi (tīri ģeogrāfiski).
Nu lūk, klausos ekspertu spriedumos par pēcšīkara situāciju. Kādus līgumus slēgs un kā sadarbosies, kā tirgosies, kā bla-bla-bla visko darīs ar ...krieviju. A vai vispār būs tāda krievija?
