Krimā un Krievijas Melnās jūras piekrastē baigā vētra. Jūra posta krastus, krīt koki un elektrības stabi, ielas un ceļi slīkst ūdenī un dubļu zampā, no kalniem nāk šļūdoņi, birst lielgraudu krusa... Pat Krimas tilts esot ūdenī un nelietojams. Baigā apokalipse, vārdu sakot.
Varbūt tie apdolbītie vecāki, kas vaimanāja par netaisnību, kāpēc viņu bērniem piešķirtās ceļazīmes uz vasaras nometnēm nevar izmantot, un kam karadarbība nešķita pietiekams iemesls turp bērnu nelaist, vismaz šobrīd nodomās, ka varbūt labi vien bija, ka neaizbrauca.
Ir tāda teorija, ka Zeme kā vienots dzīvs organisms necieš pārāk lielu negatīvas enerģijas sablīvējumu kādā punktā un, līdzīgi kā dzīvnieks, kam dundurs kož, tajā vietā norausta ādu. Ej nu sazini... Ir taču bijis, ka "karstajos punktos", kur jau tāpat "jautri" iet, uznāk vēl arī zemestrīce...