Tā īsti neiederas nevienā aizsāktajā tēmā.
Gadījās pabūt ciemos pilsētā. Daudzdzīvokļu mājā, daļā dzīvokļu dzīvo krievi jau no padomju laikiem. Agrāk bija daudz, tagad kurš nomiris, kurš pārdevis, bet vēl ir vecie iedzīvotāji. Agrāk mūždien sēdēja bariņos pie ieejas durvīm, klačojās un sveicināja visus iekšā/ārā ejošos. Normāli, pierasts, nekādu pārdomu. Man kā introvertam riebās, bet tas neatkarīgi no tautības. Ja ko jautāja, parunājos, kā jautāja, tā atbildēju, man nekad nav bijis princips nerunāt krieviski, (kamēr man pretī nav tipisks "es tajā gansu valodā nerunāšu principā", tad gan man ieslēdzas pretprincips). Daudzi runāja latviski, cik nu labi sanāca, tik sanāca, bet nekādus nacionālos kašķus netaisīja, arī pēdējos gados ne.
Tagad sēžu un pa logu dzirdu, kā pārītis ļaužu krieviski pļāpā par slimošanu un ko tur vēl (nedzirdēju un neklausījos), bet diezgan skaļi, nevaru nedzirdēt.
Pieķēru sevi pie tā, ka pēdējo nedēļu notikumu gaismā manī rodas kaut kād īgnums, neiecietība, sajūta, ka viņiem te nav jābļaustās, un vēlme pasūtīt pie krievijas karakuģa. Tieši pret krieviem. Nezinu viņu politiskos uzskatus, nekad neesmu jautājusi un netaisos, bet atklāju sevī paaugstināju jutību pret konkrēto tautību.
Mani uzskati vienmēr ir bijuši miermīlīgi - krievi dzīvo Krievijā, latvieši - Latvijā, citas tautas pa savām mājām, satiekas, parunājas, taisa biznesu, bet netaisa kariņus. Tiesa, uzskatu, ka liela kļūda bija 1991. neizsūtīt maksimāli visus krievus no Latvijas, neskatoties uz dzimšanas vietu un statusu. Ar atlaidēm tiem, kuriem būtu īpašas rekomendācijas no daudziem latviešiem (uzturēšanās atļauju tirgošana neskaitās) un kuri ārpus mājas runātu latviski (izņemot, protams, individuālu sarunu diviem krieviem). Ļoti ceru, ka šo kļūdu labos tagad pēc kara beigām.
Tēma tā īsti ne par ko. Vienkārši pārdomas par savu reakciju.
