man prātā kāds gadījums. Cik gadu, aizmirst nevaru. Pie mums darbā strādāja kāds meitēns, no tiem kas pēc mācību iestādes bija atsūtīts piecus gadus nostrādāt mūsu uzņēmumā. Nostrādāja un aizbrauca uz savu derevņu Krievijā. Bijām labi iedraudzējušies un viņa aicināja paciemoties. Jautāju, ko atvest. Viņai nesen bija mirusi māte un teica, ka ļoti patika, kā pie mums kopj kapus, vai nevaru atvest kādus ziedu stādus. Rūpīgi sapakoju vedamo tā lai saknītes nenovīst un devos ceļā. Mani ļoti labi sagaidīja, viss bija interesanti - krievu krāsns mājas vidū, pirtiņa... nu viss savādāk. Jau pirmajā dienā devāmies uz kapiem. Visu uzkopām, puķes bija dzīvas... nu viss, kā vajag. Otrā dienā devāmies stādus apliet un te vāks! Vairāk nekā puse pazudusi. Neko darīt, sakārtojām kas tur bija palicis un jau atpakaļ ceļā ieraudzījām savas puķes. Rūpīgi iestādītas kādā kapu kopiņā sešu metru attālumā. Līdz šai dienai nevaru aptvert, kā tā var. Jautāju paziņai, vai negribi paskatīties, kam tas kaps pieder. Atbildēja, ka negrib, teica,- Man ar to cilvēku droši vien katru dienu jāsatiekas un sveiciens jāatņem. Bet es gan nevaru saprast, kas tajā galvā cilvēkam, kā roka pacēlās, kā vispār varēja pieļaut domu, ka tas ir iespējams. Bet tagad pieļauju visu.
