Stankeviča izteikums

[Amālija]

Pāris dienas prātoju par Stankeviča izteikumiem. Par izvarotajām Ukrainas sievietēm, meitenēm. Par to, ka visi brūk viņam virsū, viņa izteikumu dēļ gatavi atteikties... jā, no kā? No reliģijas? Vai Dieva? Tā tomēr liela atšķirība.


Bet ko gan viņš kā katolis varēja teikt?
Domāju par savu viedokli. Man, kura tic dzīvei pēc nāves uz Zemes, kura tic dvēseļu uzdevumam uz Zemes, kura tic, ka dvēseles iemiesojas tā, lai veiktu šos uzdevumus, varētu būt viena atbilde. Man, kura ir cilvēks šeit, ar savu saprašanu un domāšanu, ir cita atbilde.
Rezumējot, mana atbilde būtu, ka katram izvēle jāizdara pašam. Pieļauju, ka attiecība varētu būt 98:2 par labu abortam.
Un visu laiku prātā Janas Egles viens personāžs no Svešajiem. Kuru izvaroja ru, un kura palika stāvoklī.
Tādas tās pārdomas.

[Spārka]

Es pilnīgi bez pārdomām.
Katrai pašai jālemj.

[kvadra]

Man vispār nav pieņemami šajā jautājumā nekādi aizliegumi un nosodījumi "no augšas", it sevišķi jau nu no vīriešiem. Katras pašas lēmums, jo visa atbildība gulstas uz sievieti. Arī normālos apstākļos, kur nu vēl varmācības upuriem.
Protams, ir reliģija, ir filozofija par "nebūs nokaut", bet praktiskā dzīve ir cita lieta.

[Trix]

Dvēseles uzdevumi, nja.

Varbūt tai dvēselei ir uzdevums mirt no zobu sāpēm. A dakters ņem un salabo to zobu, un šai visa karma čībā.
Varbūt citai dvēselei ir uzdevums nomirt ugunsgrēkā. A pažarnieks ņem un šo izglābj, atkal visa karma čībā.

Kaut kāds murgs par tiem uzdevumiem sanāk. Jebkura darbība kaut ko maina dzīvē. Kā tad lai zina, vai vajag vai nevajag kaut ko mainīt? Tā kā cilvēkam NAV zināms, kas ir "jādara" pēc "pareizajiem priekštrakstiem", tad pieņemu, ka viņam ir brīva izvēle.


Šo sieviešu izvēle ir aborts. Pareiza un normāla izvēle šajā situācijā. "Bērniņš nav vainīgs" uz mani nestrādā. Nevajag aizmirst, ka tam bērniņam puse gēnu būs no trula izvarotāja. Baro vilku kā gribi, tas tāpat uz mežu skatīsies. Ir daudz pētījumu un novērojumu, ka, bērns, kurš savu tēvu (vai vecākus vispār) nepazīst un neatceras, rīkojas tāpat kā vecāki. Nesanāks no tām puseglēm normālas ābeles.

Svētulīgie melnsvārči gan varētu paturēt savu viedokli pie sevis - ne izvaroti, ne jādzemdē, ne pēc tam visu mūžu jāskatās uz izvarotāja purnu sev blakus.
Ja vēl bērna normālas ieņemšanas rezultāta abortēšana ir divu cilvēku – mātes un tēva - lēmums, tad izvarošanas gadījumā tas ir tikai un vienīgi sievietes lēmums. Un aborts nav un nedrīkst būt nosodīts. Tad jau tās izvarotās mazpadsmitgadīgās arī lai dzemdē?

[Camma]

Pilnīgi piekrītu tam, ka te ir tikai viena izvēle - aborts. Jo visi ''pareizie'' gaudotāji par ''dzīvības vērtību'' nez kāpēc aizmirst, ka arī sievietei ir sava dzīve un viņa nav vienkārši inkubators.
Un vēl - derētu padomāt par to, kāda varētu būt attieksme pret ''izvarošanas augli'', cik tas būs mīlēts un cik jauka bērnība viņam paredzēta. Nebūsim tik svētlaimīgi idioti, lai iedomātos, ka šīs ''izglābtās dvēseles'' sagaida kas daiļi rožains. Ā, nujā, būs vēl bariņš apstrādājamo, ko varēs tumsīt ar ''tev jau TTA tā nolēmis, tev jācieš, tev jāizpērk, bla-bla-bla.

[nakata kngs]

Bet ik māte, karā smietā,
Savu bērnu glauž ar vaidu,   
Kas no krūtīm mīlas vietā -   
Iezīž asinis un naidu.   
             Jānis Ziemeļnieks

[Trix]

Man neiziet no prāta tā četrpadsmitgadīgā izvarotā meitene, kuru pierunāja (?) abortu netaisīt ar argumentu, ka pēc aborta var nebūt bērni.

Mūsdienu aborts nav 70. gadu operācija, neauglības iespēja ir minimāla. Toties 9 mēnešus iznēsāt bērnu, izčakarēt organismu (14 gadi nav nobriedusi sieviete, vismaz baltajai rasei nav), dzemdēt vai dabūt ķeizara rētu (jā, jā, rēta nu gan neapgrūtinās nākamās grūtniecības...), strijas, izstieptas krūtis, just bērna kustības un pēc dzemdībām bērnu atdot adopcijai, - tas ir saudzīgs risinājums??? Tur šizofrēnijā var iedzīvoties - no vienas puses pašas bērns, no otras puses kaut kāda pretekļa bērns. Iznēsāt un atdot. (Surogātmātes uz to iet apzināti un nobriedušā vecumā). Bet katrs ķermeņa pēcdzemdību defekts atgādinās pārciesto. Atmiņas par atdoto bērnu atgādinās pārciesto. Vai bērnu paturēt un visu mūžu atcerēties notikušo. Es nebrīnīšos, ja tā meitene pēc tam bērzā karāsies.

Tā vietā aborts, kamēr vēl nav reāla bērna izjūta, būtu psihiski un fizioloģiski nesalīdzināmi nesāpīgāks risinājums. Vēlams, vispārējā narkozē, lai nav jādzird ārstu sarunas un instrumentu šķindoņa.

[Nevarēju noformulēt gludāk, piedodiet.]

[tuk]

Agrāk vai vēlāk arī tiem adoptētajiem bērniem rodas jautājums - kas ir mani īstie vecāki, kur manas saknes. Kā dzīvot ar apziņu, ka esi izvarotāja bērns. Aha, forši.
 Pat ja tai meitenei savu bērnu nevarēs būt, kas nav 100%, adoptēt kādu karalaika bez vecākiem palikušo būs psiholoģiski vieglāk.