"Citiem zēniem" internacionāls piedziedājums "Five, five five, five, ribbit, едет", un tas "едет" beigās ļoti krīt ausī.
Vismaz diviem mūžīgā tēma – tēviņš, ap kuru vijas pusducis sāmīšu*.
Tautumeitām grims briesmīgs – pleķiem uzmālēts. Saprotu, ka skatuve prasa košu, bēt šis izskatās pavirši un kaut kā vulgāri. Miesaskrāsas kleita reti kam izskatās labi, šis nav tas gadījums. Dziesma varētu derēt, ja pantiņus dziedātu skaidrāk, nevis kaut kā neritmā pārklājoties. Horeogrāfija viduvēja. Tie vertikālie diegi un izgaismojums IMHO ir labi, bet viņas kaut kādas nesavāktas (un tas grims.....) Šoreiz buramvārdi ir tāda rimcimcim padancošana. Ja reiz paņēma Tādu tēmu, tad bija jābūt Sajūtai. Ja noklausās "Dūdieviņu", tad spalva uz muguras stāv. No šitā Burmana – nu nav nekā.
Emīlija tā nekas. Sajūta, ka viņa tāda maziņa neiznes lielo uzstāšanos, tā kā kautrējas. Dziesma pat tīri laba, mazliet apnika tie īi īi īi īi.
Sinerģija skatuviska ar savām agroplēvēm.
Bet es tā īsti neredzu nevienu dziesmu, kuru noskatoties/noklausoties būtu sajūta, ka O! tā man patīk, aizrauj, un ka Tur Ir!
Tad kāda starpība, kurš paliek pirmā pusfināla apakšgalā.
____
* Sāmītes – burtisks pārcēlums no krievu valodas "самочки". Nav tik rupji kā "mātītes", bet doma jau tā pati.
