Nu mēs jau zinām, ka 2022 gada 24. februāris pārsteidza visu pasauli ar ziņu, ka Krievijas federācija uzsāk militāru iebrukumu Ukrainā. Cik nu pamatots bija šis pārsteigums, bet jau veiksmīgā 2014 gada Krimas operācija un Doņeckas Tautas republikas un Luganskas tautas republikas izveide, pēc Piedņestras republikas parauga, prasīja savu risinājumu. Minskas vienošanas izgāšanās formāli ir novedusi pie šī uzbrukuma Ukrainas suverenitātei, kas ir aktualizējusi aizsardzības vajadzības visā Eiropas savienībā.Viena no lielām cietējam, no 24.februāra uzbrukuma ir un turpinās būt ir viena no Eiropas savienības pamatvalstīm - Vācija. Savā ziņā Vācijas federatīva replikas politiskās un saimnieciskās plānošanas struktūras ir cietušas no dzīvošanas savā velmju valstībā. Vāciju un pārējo pasauli pārsteidza Krievijas federācijas armijas neprofesionalitāte, proti, globāla parēķināšanās un vietējo apstākļu nezināšana, ko vēlāk arī atdzina Krievijas Federācijas armija. Es domāju, ka pirms Krimas krīzes Krievijas federācijas militārie pārstāvji bija stāstījuši saviem Vācijas federatīvas republikas sadarbības partneriem, ka Krievijas armija būs jauna moderna un ar augstu morāli. Tā vietā visa pasaule redzēja desanta maršu uz Kijevu, lai izveidotu tur placdarmu aplenkumam, kas nekādiem kritērijiem neatbilda. Tīri pēc skata, Vācijas federatīvās republikas populistiskā vadība bija gatava "pievērt acis" uz saviem 3 mēnešiem, diemžēl, Krievijas federācijas neprofesionālās plānošanas rezultātā karš ieilgs vismaz līdz septembrim, kas nozīmē, ka visā Eiropā būs "militārisma drudzis" un visi skatīsies uz Vācijas iespējām palīdzēt. Un diemžēl, Vācijas kancleram ir uz šīm cerībām ir jāatbild, ka Vācija nevienam īsti nevar palīdzēt, jo KDS Vāciju turēja "taupības politikas grožos", proti, vairums no Vācijas militārās rūpniecības ir iekonservēta, jo nebija paredzēts "20.gs karš". Un tas ir tikai apskatot Vācijas situāciju militāri.
Otra problēma ir resursi, proti, "Krievijas gāzes adata" uz kura uzsēdināta ir Vācijas rūpniecība. Nu nav iespējama, agresora savaldīšana, vienlaicīgi ieskaitot agresora kontā lielus finanšu resursus. Jā Vācija kārtīgi maksa par gāzi un naftu, Krievija šo iebrukumu spēj finansēt desmitgadēm, proti, atbildības nasta no "vājprātīgu Krievijas oligarhu klubiņa" tiek pārnesta un vācu uzņēmējiem, kas maksā par gāzi un naftu. Un bez šīm izejvielām, arī Vācijas ražošanas jaudas krietni mazinās.
Trešā problēma jau Vācijas iekšējie politiskie solījumi, par "zaļas ekonomikas veidošanu", ko nevar paveikt bez veiksmīgi darbojošās industrijas ...
