Kad rūpnieki sāka ietaupīt uz pogām un pogcaurumu šūšanu, tad atklāju, ka saturēt apģērbu, lai vējš gluži neskrien cauri, var ar piespraudēm. Reiz aizspraudos ar savu skaisto, vīra dāvāto sudraba rotu un aizgājusi līdz darbam, novelkot mēteli konstatēju, ka jaka vaļā un rotas vairs nav.
Bez cerībām to atrast, jo iela cilvēku pilna, tomēr gāju atpakaļ. Vismaz būšu mēģinājusi. Un neticami, pusceļā, pašā ietves vidū tā spīd ar savu melno aci. Cilvēki tik iet un nemaz nepievērš uzmanību manam dārgumam.
To laimi, ka tomēr gāju meklēt, kaut šķita bezcerīgi.
Tagad tādiem nolūkiem vien ko no bižutērijas, ja pazūd, tad lai nav sirdssāpes. Un pazust mēdz, īpaši kad zem virsdrēbēm.
