es dievišķo esamību uztveru kā Visuma visaptverošo saprātu. Jo jābūt kaut kam, kas satur grožos visam tam kas caurstrāvo pastāvošo iekārtu, ļauj darboties visiem fizikas, ķīmijas un citiem likumiem par kuru esamību mēs tikai varam nojaust. Kas liek neaiziet nebūtībā visam, ko mēs saucam par dzīvību. Zemi taču radīja Visums? Mēs paši varam reāli novērot, kā Visumā dzimst un mirst planētas. Varbūt, tas ka tieši uz mūsējās radījās dzīvība ir Visuma untums vai pārpratums, varbūt, mēs esam kāda infekcija un ja jauksimies dzīves likumos visums mūs dobeigs ar mūsu pašu rokām (tas būtu gudri un asprātīgi), varbūt dzīvība uz zemes ir radusies tādēļ, ka Visuma saprātam palika garlaicīgi. Jebkurā gadījumā , mēs esam, un paldies Dievam. Ir viens aņuks, kur skolotāja lika puikam atzīt, ka Dieva nav. Tas atbildēja, ka neuzskata par vajadzīgu, jo ja Dieva nav tad nav pie kā ar to paziņojumu vērsties, ja gadījumā Dievs ir tad nevajag ar viņu bojāt attiecības.
