Un kā jau Bro atzīmēja zināšanu apgūšana mēdz būt neveiksmīga, ja nav bijusi ieteicamā (obligātā) lasīšana vasarai. Un kā Bro varētu piebilst, jebkurš NA biedrs zin, ka nolādētais Marksisms līdz mūsdienām ir izvilcis tikai pateicoties Gramši kultūrmarksisma teorijai.
Antonio Gramši (itāļu: Antonio Gramsci; dzimis 1891. gada 22. janvārī, miris 1937. gada 27. aprīlī) bija itāļu rakstnieks, politiķis, politiskais teorētiķis un valodnieks. Viņš bija viens no Itālijas Komunistiskās partijas dibinātājiem, bijis arī tās vadītājs. Benito Musolīni fašisma režīma laikā ticis apcietināts. A. Gramši bija viens no svarīgākajiem 20. gadsimta marksistu domātājiem. Viņš ir ievērojams ar savām oriģinālajām domām arī no mūsdienu skatpunkta. Gramši ir slavens ar savu kultūras hegemonijas koncepciju.
Taisni tik īss ir vikipēdijas šķirklis latviešu valodā, un no stingri marksistiska viedokļa tur patiesībā nav ko īsti piebilst, bet savukārt no postmarksisma viedokļa nozīmīga ir tas, ka Gramšī uzminēja, kāda būs kapitālisma/marksisma mijiedarbība. Apgalvot ka Gramši bija ievērojams marksisma domātājs, manuprāt, ir pārspīlēti, bet viņa minējumi "par attīstību līdz revolūcijai" ir ļoti atbilstoši realitātei.
For Gramsci, the complex nature of modern civil society means that a war of position, carried out by revolutionaries through political agitation, the trade unions, advancement of proletarian culture, and other ways to create an opposing civil society was necessary alongside a war of manoeuvre – a direct revolution – in order to have a successful revolution without danger of a counter-revolution or degeneration.
Un lai iepazītos ar viņa darbiem ir jālasa
"Piezīmes no cietuma" (diemžēl latviešu analogs ir dzejnieks Paegle, bet paldies dievam, viņš rakstīja dzejoļus nevis filosofiskus traktātus, līdz ar to Staļinisti ir taupījuši viņa piemiņu). Bet jebkurā gadījumā tas bija sen, un īsti uz mūsdienām vairs neattiecas.
Bet mūsdienu postmarksitiem līdzīgi kā ortodoksālajiem marksistiem pamatgrāmata ir Kapitāls, tik nu šoreiz modernāks -
Kapitāls 21.gadsimtā - autors ir Tomass Piketijs (Thomas Piketty) (izdevusi viņu ir Lauku bibliotēku atbalsta biedrība). Viņa ir iznākusi arī Latviešu valodā jau 2015 gadā.
Grāmatas "Kapitāls 21. gadsimtā" pamatā ir bagātības un ienākumu nevienlīdzības analīze Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs kopš 18. gadsimta. Tomass Piketī grāmatā mēģina atbildēt uz būtiskiem ekonomikas jautājumiem - vai privātā kapitāla uzkrāšanas dinamika rada bagātības un varas koncentrāciju dažu cilvēku rokās; vai izaugsmes, konkurences un tehniskā progresa spēki izraisa nevienlīdzības mazināšanos un harmonisku stabilizāciju nākamajos attīstības posmos un kas patiesībā zināms par izmaiņām ienākumu un īpašuma sadalē kopš 18. gadsimta?
Pats svarīgākais - ko varam no tā mācīties 21. gadsimtā?
Tomasa Piketī grāmatā sastopas ekonomika, vēsture, literatūra, socioloģija un filozofija.
(iesaku šo izdevniecības aprakstu apskatīt oriģinālā, jo tur var just riebumu ielaižot gramatiskas kļūdas) Piketija domam pievienojās arī Nobela laureāti ekonomikā Džozefs Stiglics akcentējot, ka nevienlīdzība ne tikai ir vienkāršs trūkums, bet trūkums kas traucē ekonomikas izaugsmi un rada "Marksa" prognozētās krīzes.
Un, protams, ir šīs te "nepārtrauktās attīstības" skaidrojošās grāmatas, kas savieno Eiropas marksistisko pagātni ar postmarksistisko nākotni. Un tur pamata grāmata ir Laclau, E., & Mouffe, C. (2014). "Hegemony and socialist strategy: Towards a radical democratic politics", kas savelk marksisma "galus kopā" un cenšas norādīt nākotnes virzienu.
