Mani mulsina tas -im- vidū.
Ir vakarējais, nevis vakaramējais. Man prasītos Jāņējs. Ar līdzskaņu miju.
Reizēm mēdzu lietot, piemēram, tas ir Artūrējais. Bet jā, parasti tomēr noteiktā galotne.
Šis tāds apšaubāms atpakaļieviesums. Piederība, izteikta ar ģenitīvu, ir īsāk.
"Mans" tad būtu "manējs"? Priekš kam? Maksimums, dzejā būtu iederīgs.
IMHO "manējais" ir vārds "mans" ar noteikto galotni. Nesaka taču "manais".