Es laikam te vienīgā vecene no realitātes laika - kad būt redzamam ceļa malā nozīmēja risku, ka apstāsies mašīna ar bandītēniem, kas aplaupīs un aizbrauks tālāk, pat neatvadoties. Pārējie no bezrūpīgās rietumu pasaules.
Ja es skatos, kad līst uz pārejas, un domāju ar galvu, kur eju, tad šoferim es esmu ceļa staba statusā - viņm par mani nav jādomā. Diemžēl nomācoši lielākās daļas garīgi vājspējīgu būtņu, kas nespēj sevi pasargāt un domāt soli uz priekšu, visiem jāiztaisās kā jaungada eglītēm.
Mūžīgi degošās auto gaismas savu mērķi nesasniedz. Ja es redzu gaismas, tātad, mašīna tur ir. Bet ja es gaismas neredzu, tas nebūt nenozīmē, ka mašīnas nav - iespējams, tur brauc sklerotiķis.
Tas pats ar drošības jostām. Pati personiski pazīstu cilvēkus, kas ir dzīvi un ar dažiem zilumiem tikai tāpēc, ka nebija piesprādzējušies. Redzēju arī to, kas bija palicis no mašīnas - pēc avārijas priekšā bija atrodama brīva vieta pūdelim. Piesprādzētā veidā viņus no mašīnas grieztu ar autogēnu - tur ātros vairs nevajadzētu. Pretējo gadījumu - kad jostas glābj - gan nevienu personiski nepazīstu.
Jo tālāk iet, jo mazāk cilvēciņi kļūst piemēroti sevis noturēšanai pie dzīvības - izdzīvošanas instinktu un smadzenes aizvieto ar jostām, vestēm, lampām un citiem kruķiem.
